|
Augusts 8., 2012
 | 18:33
Vakar, pirms gulētiešanas pildīju kaut kādu pilnīgi random karjeras testu, bet viens no rezultātiem lika aizdomāties par to, kas šobrīd notiek darbā. Kā mēs ar Elu nekad nespējam sastrādāties kā komanda, jo mums katrai ir pavisam cits strādāšanas stils. Viņa vadās pēc principa "atnācu, ieraudzīju, močīju uz priekšu". Viņa rij darbu kā mašīna, bet tajā pašā laikā pārskrien detaļām. Rezultātā cipars varbūt ir iespaidīgs, paveiktā ziņā, bet mani vienmēr iekšēji pārņem sajūta, ka tas viss nāks atpakaļ, jo viņa izlaiž būtiskas lietas. Tajā pašā laikā es esmu kā lēnais divplāksnis. Es sēžu pie darba vairākas stundas, man nav efektivitātes apjoma ziņā, bet es izeju visam cauri, uzķeru vissīkākās kļūdas un izmaiņas, kas parasti nozīmē vēl vairāk darba. Kā būt ir labāk, es nemaz vairs nezinu, bet zinu, ka ja mēs atrastu veidu kā sakombinēt mūsu abu pozitīvās puses, varbūt no mums izdotos lieliska triecienvienība.
Un vēl man reizēm ir sajūta, ka cilvēki mani ienīst, jo es atrodu citu cilvēku kļūdas, pat nemeklējot. Man jau ģimenē visi smējās, ka jāiet par skolotāju, kontroldarbus labot. Iz pieredzes, atverot draudzenes bakalaura darbu, kaut kur pa vidu, pirmais ko pamanīju sekundes laikā - gramatikas kļūda. (Protams, kļūdu meklēšana neattiecas uz manis pašas garadarbiem, tur es neredzu ne nozudušus komatus, ne nepareizi uzrakstītus vārdus, tipiski!).
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
