aga -

01:39 pm

Stāsts ir par mazu meiteni, kura mācās 2.klasē un vēlā rudens vakarā pēc otrās maiņas beigām iet mājā caur tumšo pagalmu. Jo reizēm pa to ceļu pretī atnāk mamma. Uz ceļa pie krievu internāta stāv sarkans žigulis. Durvis attaisa vīrietis un prasa, kā var aizbraukt uz stadionu un uz ēdnīcu. Meitene paskaidro, ka stadions ir tepat taisni pa kalnu lejā, bet uz ēdnīcu jāgriežas pa labi un līdz unītim. Un viņš saka, ka neko nav sapratis, lai braucot līdzi un parādot. Un meitēns kāpj ar mašīnā, jo onkulis dikti līdzīgs Zvirbuļgata tētim, un slikts cilvēks - kas tas tāds vispār? Onkulis nekur nebrauc, bet sāk runāties. Runā, runā, kamēr sākas teksti tipa "Tev brālītis ir?" - "Ir." - "Un tad jau jūs reizēm viens otram palaizat, vai ne?" - "Ko tad?" - "Nu nemelo man, redz, kā tev austiņas kustas kā zilonītim." utt. Un tad onkulim laikam palika garlaicīgi, jo sīcis absolūti nav lietas kursā. Un viņš saka, ka gan jau pats atradīšot ceļu. Bērnelis izkāpj no mašīnas un iet mājā. Iet un iet, un tad jau sāk skriet. Aiznesās mājās, stāsta mammai. Sākumā smieklīgi - redz kā - onkulis nezina, kur ir stadions. Un tad sāk histēriski raudāt. Lai gan pašai nav ne mazākās poņas par to, kas tad īsti ir noticis. Un tad viss tiek aizmirsts uz simts gadiem.