Kad dzīvoju Kawasaki, kaimiņš bija kāds Jasuda, kurš arī dzīvoja viens un vakarus pavadīja skatoties TV un skaļi smiedamies. Japāņu mājai sienas bija plānas, tāpēc noslēpumi nebija iespējami.
Kādu brīdi Jasudai parādījās draudzene un tad viņi vakarus pavadīja kopā skatoties TV un skaļi smiedamies, bet pa starpai tikpat skaļi mīloties, turklāt ar plaši atvērtiem logiem un (jā!) durvīm.

Pretī mājā dzīvoja pāris nu jau stipri pensijas vecumā, bez īpašiem interesantumiem, izņemot to, ka pa naktīm no viņu tualetes loga varēja dzirdēt niknu krākšanu. Kaimiņu vecmāmiņa sākumā uz mani nolūkojās itkā norūpējusies, bet vēlāk pierada un izņemot ikdienas labrītus nekādus kontaktus neuzturēja.

Ap to laiku ciemojās bijusī valodas pasniedzēja no Kobes, ar kuru mums bija noruna, ka kad es braucu uz Kobi, tad palikšu pie viņas, bet kad viņa būs Tokijā, tad paliks pie manis. Nē, nevajag domāt neko lieku, tur nekas tāds nebija. Es vispāri esmu no to vīriešu kārtas, kuri var gulēt švaki ģērbtai sievietei līdzās un neuzmākties ne vienu reizi, ja bija noruna neuzmākties. Un jā, ar libido nekādu problēmu nav. Vai ir, bet ne ar viņa trūkumu. Bet par to nav stāsts.

Kādu rītu Kobes jaunkundzi pavadīju uz vilcienu, bet pats gāju mājās. Jau mājas priekšā stāvēja pensionētā kaimiņiene un ar visai ieinteresētu, bet norūpējušos sejas izteiksmi sāka izjautāt vai man ir draudzene. Sākumā biju izdomājis, ka viņa grib iepazīstināt ar savu meitu, jo tādi stāsti Āzijā nav retums, bet nē, tā neizskatījās. Kad pateicu, ka nekādas draudzenes nav, esmu viens kā sarkans gurķis dobē, viņas sejas izteiksme no savāda smīna mainījās uz riebuma izteiksmi un vairs ne vārda nesakot viņa pazuda savās mājās.
Nemaz negribu domāt kas viņai galvā iekšā notika.