- - Pastaiga

Pēc gara ceļa es esmu nonākusi pie kāpām un tur ir vēl viens meža iemītnieks, kuru jāatbrīvo. Ir gaišas zilas debesis, siltums un skaidrība apkārt. Starp kokiem zeltaina dūmaka. Te starp diviem bērziem stāv tēls. Tāds izstīdzējis puisis, līdzīgs dzelzs malkascirtējam no „smaragda pilsētas burvja”. Es pieeju klāt un mēs runājam. Pienāku klāt vieglā solī un bez baiļu, lai gan zinu, ka kaut kur dziļumā saruna būs cīņa. Es kaut ko stāstu par savu ceļu un visu citu, ko ceļā esmu satikusi, par to, kāpēc ir tik labi būt brīvam. Skaistākos, bet ne sarežģītākos vārdos. Tā es stāstu, līdz esmu pārliecinājusi malkascirtēju atstāt dažus augot sapuvušos kokus, kurus viņš sargā un nespēj aiziet. Viņš saka; „tad nu es iešu...” ,bet pēkšņajā brīvībā sakoncentrējis uzmanības druskas vēl pēdējā pieraduma uzplūdā, piesaka; „...bet tu viņus pieskati, manus kokus.” un tad ar ieplestām nāsīm un tādu skatienu, ka nekas viņu nespētu apturēt, viņš metas iekšā zeltaini dūmakainajā birzī. Es ar smaidu īsi noskatos līdzi, tad domāju ko darīt ar kokiem. Runāju ar tiem un prasu, ko ar tiem darīt un pavisam uz īsu brīdi skumjā nolemtībā sāku apzināties, ka šie cēlie, bet jau sen satrunējušie bērzi mani sāk iesakņot, jo kādam taču tos „ir jāpieskata”, taču es ātri atgūstos un saku, „Ak tā! Jūs tad man nāksiet līdzi.”, un ar vieglu rokas grūdienu nogāžu abus varenos, bet iekšā pavisam satrunējušos kokus. Es izplēšu pa prāvam gabalam no katra, klusītēm sarunājoties ar kokiem un tie šķiet gandrīz vai pateicīgi, ka ir beidzot ieguvuši citu formu. Tad gabalus iebāžu somā, kurā žļunkājas jau plastmasas pudele ar smalkām jūras smiltīm un vēl pametu acis uz meža pusi, kur malascirtējs tālumā jau atbalstījies uz priekšķepām joņo un saulē skaidri atspīd jaunās sudrabaini baltās zvīņas, kas sākušas noklāt viņa ķermeni. Kā pašsaprotamu es domās izsaku minējumu, ka viņš droši vien pārvēršas par vienradzi, nosmaidu un turpinu stūķēt somā satrunējušos koka bluķus. Uzlieku plecā somu, kura nemaz nav smaga un lēni soļojot beidzot nonāku piejūras kāpās. Tur viss ir mazliet savādāk. Šeit nav piedzīvojma garšas. Te ir vientulība (bet nav garlaicīgi nemaz), siltums un dziļš miers. Es apsēžos atbalstījusies smilšu kāpā pavēnī pie vecas ugunskura vietas, izvelku no somas abus koka bluķus un kā līdzvērtīgus apsēdinu sev blakām, izvelku no somas arī smilšu pilno pudeli, ar cieņu nosēdinu blakām koka bluķiem (smiltis ir gandrīz tādas pašas kā šajā pludmalē, bet man īpašas, jo iegūtas šajā ceļā un ar stāstu), laikam tur bija vēl kādi priekšmeti... Jā. Tūtiņa, vai salvete, no kuras nedaudz bira ārā tās pašas smiltis, bet arī gana svarīga „būtne”, lai piebiedrotos pasēdēšanā, var būt arī kāds trauks ar ūdeni, bet īsti neatceros. Kad visi bija sasēdināti, es jutos pabeigusi ceļu un viegli un mēs kā veci draugi kopā klusējām un baudījām vienkārši to, ka esam tik tuvu pie jūras un ka šī diena ir tik skaista un, ka kaut kur mežā ir vienradzis, ko apzināties ir patīkami.