Tas brīdis ir klāt.. taga esu pazaudējusi savu eņģeli/dvēselīti uz visiem laikiem!!! Aizbiedēju, izbesīju, palaidu brīvībā, lai sāk dzīvot!!! Kāpēc esu tāda egoiste? Kāpēc man viņu tik ļoti vaig, kaut zinu, ka ar katru reizi sāpinu arvien vairāk, ieduru vēl vienu nazi sirdī.. un es... man arī sāp, ļoti.. bet sāpes vairs netiks izrādītas, un asaru vais nav - visas izraudātas (vakar par to vēl pārliecinājos)!!! Sāpes taga cietīs tikai mans ķermenis no dvēseles dusmām un skumjām... un to redzēs tikai spilvens.. neviens cic!!! Bet nevienu jau arī tas neinteresē!!! :)