Šoreiz būs grūti salīdzināt ar Latvijas pieredzi, jo Latvijā dzīvojot jau vecākā vecumā man bija gari mati un par to griešanu nebija jādomā, bet agrākā vecumā tēvs veda pie kāda frizierkunga uz dzīvokli, kur tas par vienu latu matus smuki nogrieza.

Japānā astoņdesmito-deviņdesmito gadu mijā bja frizētavu būms. Tā paliekas vēl varēja manīt ap to laiku, kad es atbraucu, jo frizētavas bija visur. Tagad to ir stipri mazāk, bet kvalitāte, laikam, paliek.
Visas frizētavas nav vienādas. Tā vispārinot ir trīs frizētavu paveidi: tā saucamie cut-house (nogriezt-mājas?), bārbers (nodzīt-mājas?) un bijōin, jeb skaistuma saloni. Pirmie ir spartānas iestādes, kur par 1000 jēnām (ap 8 eur), ātri un bez ceremonijām nogriezīs matus saskaņā ar vienu no nedaudzajām standartajām kataloga frizūrām. Uz tādiem iet pārsvarā relatīvi jauni vīrieši. Vecāki vīrieši iet pie bārberiem, kas ir senatnīgi saloni ar mīkstiem krēsliem, kur ne tikai nogriež matus, bet arī nodzen bārdu un uzsmidzina tādu kārtīgu opja odekolonu, lai smaržo. Trešie, jeb skaistuma saloni, arī ir frizētavas, bet klienti pārsvarā ir sievietes. Pareizāk būtu teikt, pārsvarā bija sievietes, jo pēdējā laikā notiek vīriešu emansipācija un tie masveidā sāk tos salonus apmeklēt. Tie ir apmēram 5x dārgāki par cut-house, bet pakalpojumos ietilpst matu kopšana, ieveidošana, plecu masāža un personīgais stilists.
Vienu tādu apmeklēju jau vairākus gadus un mana stiliste ir aizprecējusies uz laukiem, savā vietā atstājot korejiešu puiku, kurš arī labi griež un ir labs sarunbiedrs.
Aizvakar biju nogriezt matus un runāju par Osaku. Izrādījās, ka viņš ir piedzimis Osakā un bērnībā viņam pakaļ skraidīja suņi, bet mamma viņu un brāļus sūtīja uz Tamade veikalu pēc vienas jēnas kartupeļiem, jo kartupeļus pārdeva vienu gabalu vienai personai. Izskatās, ka tā saruna viņam skāra kādas vecas rētas, jo pēc Osakas temata viņš kļuva nervozs, neakurāts un steidzās. Nākamreiz runāšu par Koreju.