"Bieži gadās, ka sēdot Parīzes kafejnīcas terasē vai staigājot pa lielpilsētas ielām, mani pārņem savāda apmātība. Es raugos uz garām ejošajām sievietēm; kupli mati, lepni pacelti zodi, slaidi kakli, kuru līnijas izraisa apbrīnu un iekāri, - un tad man acu priekšā allaž uzrodas tā pati ebreju meitene. Viņai varēja būt kādi divdesmit gadi. Viņas ķermenis bija nobriedis, lielisks, līksms. Viņa skrēja pa ielu paceltām rokām, uz priekšu izvirzītām krūtīm; viņa kliedza plosošā balsī: "Nē! Nē! Nē!" Viņai nebija saprotama nepieciešamība mirt – šī no ārpuses uzstieptā nepieciešamība, kurai nebija nekā kopēja, nekā atsaucīga viņas ķermenī, kas bija radīts mīlestībai. (..) Šī meitene nebija ne pirmā, ne pēdējā starp miljoniem cilvēku, kuru dzīve pēkšņi pārtrūkst spēku plaukumā. Taču neatlaidība, ar kādu šis tēls atgriežas – un vienmēr tad, kad pats ļaujos tīksmei būt cilvēku vidū, - vedina uz zināmām pārdomām."
Česlavs Milošs