es atceros viņa silto smaidu 7. martā, kad man bija jāsteidzas uz autobusu. siltās rokas, apskāvienu.viņš nekad vairs nesmaidīs(ja nu vienīgi no mākoņmaliņas), viņa rokas vairs nebūs siltas, un mēs neapskausimies.

tā vietā es noglāstīsu viņa auksto pieri.

atkal vēl viena mīļotā cilvēka zārku nāksies pārklāt ar mūžības segu.

manu mīļo vectētiņu.

īpaši smagi tas man ir tāpēc, ka tas ir pēdējais cilvēks no visas ģimenes, kurš mani saprata un uzklausīja, un pieņēma. pārējie nemitīgi cer, ka es mainīšos. es nekad neatteikšos no sevis.

es vienmēr viņu atcerēšos.