te

02:26 pm: Viņš dzīvoja debesskrāpī. Viņa arī, bet - pāri ielai. 'Sveika!' viņš mēdza uzsaukt vakarā, ienākot virtuvē, lai pagatavotu ēdamo. Arī viņa tad parasti darbojās pie loga un atbildēja ar izsmalcinātu paklanīšanos, kādu smieklīgu žestu vai vienkārši smaidu.

Protams, viņi iemīlējās un pa logu sāka skatīties daudz biežāk kā zupas grāpī. 'Kas šodien vakariņās?' viņa mēdza uzjautāt, smejoties un virpuļojot pa niecīgo virtuvīti. Viņai patika smieties un virpuļot. Arī viņam tas patika. Un viņiem patika skatīties, kā otrs smejas un virpuļo.

Pēc dažiem mēnešiem viņi apprecējās - katrā skrāpī savs mācītājs - un pamazām pierima. Drīz dzīve bija kļuvusi rāma un mierīga. Tomēr kaut kur dziļumā kņudēja svešādas dziņas - te vājāk, te stiprāk, bet ne uz brīdi nerimstot.

'Vai zini, es gribētu tevi kādreiz arī sajust,' vienu vakaru viņa sarkstot kautrīgi ieteicās.

Viņš pasmaidīja un pamāja. 'Tā varētu būt laba doma,' viņš atbildēja. 'Un man pat šķiet, ka kaut kur dzīvoklī mētājas dēļi, no kuriem uztaisīt laipu.' Un viņš ķērās pie darba.

Nākamajā vakarā laipa bija gatava. Kopīgiem spēkiem viņi to pārmeta no viena dzīvokļa virtuves loga uz otru. Un viņš devās ceļā, un arī viņa devās ceļā, kaut apakšā pīpināja mašīnas, bet no augšas izbrīnīti raudzījās kaimiņi. Bija arī, ko redzēt: ne meitene, ne viņas iecerētais nebija nekādi akrobāti: viņi līgojās no vienas puses uz otru un plivinājās rokām, ierosinot skatītājus uzrīkot spontānu totalizatoru par gājiena iznākumu. Likme: 1-500.

Par spīti smiekliem un ūjināšanai, attālums starp viņiem pēc kāda laika jau bija samazinājies līdz pusei. Viņi saskatījās un pasmaidīja. Pēkšņi viņas sejai pārslīdēja ēna, un viņa sāka vicināt rokās kā vējdzirnavas spārnus. Tikai nokritusi uz ceļiem un sagrābusi laipu abām rokām viņa spēja kaut cik nomierināties.

'Kas noticis?'

'Man nupat ienāca prātā... mūsu mājās taču bija trepes un lifti?'

Viņš iesmējās. Vispirms klusu, bet drīz vien smiekli jau vairs nebija valdāmi. Un arī viņš sagrīļojās un sāka izmisīgi vēcināt rokās.

Tags: pasaka