| Aug. 16th, 2008 11:24 pm nē, varu gan. blogoju taču arī citur. augustos es vienmēr esmu nepieskaitāma. mazliet mirstu kopā ar ...vasaru.
3. aug 2006 17:25 | Komentāri: 4
nez kāpēc.
nez kāpēc mana vecmāmiņa izkar drēbes uz balkona zem lietus. silta silta lietus kurā maldīties ar savu saulespuķi, kamēr garāmbraucoši šoferi-tālbraucēji nošļaksta tevi no svārku malas līdz degungalam.
kopā ar otru vecmāmiņu mēs piedzeramies rozā šampanieti un viņa otrklasnieces balsī meklē dzīves jēgu.
nez kāpēc. bail, ka dzīvi var nokavēt kā tramvaju. un mežā neatrast salkani saldu pasaku par vardīti un vardīti- tādām, kas lecīgi priecīgas.
visur rēgojas viena un tā pati seja. varbūt izdomāta. varbūt mana. varbūt nemana, nemana neviens.
vienai skraidīt zem lietus vai sēdēt slapjā zālē un pusbalsī lasīt remarku līdz ūdenī sašķīst burti un lapas.
reibumā no septītā stāva apspļaudīt garāmgājējus ar ķiršu kauliņiem.
domāt par 'kādreiz' kā par 'tagad' līdz viss saplūst vienā dīvainā akvareļkrāsas zīmējumā. tur arī lietus, tikai lietus vainīgs.
samirkuši mati un norasojusi seja.
"nāk rudens," ar mazliet komisku viszinību un skumju nolemtību balsī saka vecmāmiņa.
bet es neticu neticu neticu. (īsti vairs nevienam)
p.s. tikko zvanīju rozā šampanieša omītei, jautāju ko viņa dara. laistot tomātus. vai tiešām lietus dara vecmāmiņas dullas?- kaut ko tādu es sev vaicāju, kamēr sapratu, ka tie ir siltumnīcas tomāti. mazi, smaržīgi, tādi, kas tikai klausās lietū, kad šamējais dauzās pa plēves jumtu.
geimovers.
kādreiz, tad kādreiz kad nebūs vairs tagad jau sen un lietus lāses noklās zosādu, drēbes kā slapjo t-kreklu konkursā...kādreiz. tagad vēl ne. scripta manent. Leave a comment    |
