| pēckoncerti I |
[Feb. 16th, 2013|11:50 pm] |
Nākot mājās, pilna ar tradicionālo pēckoncertu iztukšotības sajūtu (šī gan vērtējama uz 6 skalā no 1 līdz 10, jo 10 var sasniegt tikai pēc tādiem kā Bernsteina Mesa, Mālera Astotā Amsterdamā vai 24.11.) , aptvēru, ka šī iztukšotības sajūta ir viens no ļoti būtiskajiem iemesliem, kāpēc tik ļoti mīlu savu darbu. Nevis piepildījums, nevis ekstāzes, katarses, aplausi un stāvovāciju piedāvātie orgasmi (kaut gan, protams, arī tie), bet tieši tā iztukšotība. Un es tagad sēžu ar konjaku rokā, un mēģinu saprast, kāpēc. Kur tas suns tur?
Īsi pirms koncerta iznāca neliela, bet ļoti patiesa un sirsnīga saruna ar vācu diriģentu. Viņs apjautājās par mani, kā es vispār te esmu nonākusi. Kad īsumā izstāstīju (bet stāstīju no sirds, nevis standarta frāzes, jo jutu, ka viņš tiešām interesējās, nevis formāli atrunā iestudētus teikumus), viņš tikai noteica: "Tas bija pirmais, ko es tevī pamanīju - skaidri var redzēt, ka tu ļoti mīli savu darbu. Kādu gan laimi mums Dievs ir iedevis!"
Tad viņš pārmeta krustu, kaut ko klusi pie sevis nomurmināja un devās uz skatuves. Un tie piano, un tā klarnete, un tas koris un orķestris! Un tie aplausi.
Kad es piedzemdēšu kādreiz bērnu, tad varēšu salīdzināt, bet tik un tā man liekas, ka radīt labu, īpašu koncertu, kas ir nevis vienkārši kārtējais koncerts, bet Īpašs Muzikāls Notikums, ir tieši tā pat kā piedzemdēt bērnu. Un kad ilgu laiku uz to ir strādāts, ir ieguldīta katra sirds un nervu šūna, un tad vienā brīdī tas viss ir beidzies... Un producentiem tas ir tā pat kā māksliniekiem. Tieši tā pat.
Nākot mājā, pretī nāca viegli iereibis, bet sasodīti glīts, tumsnējs (ārzemju?) jaunēklis, viņš kautrīgi pasmaidīja, pakāpās malā un skatījās man acīs. Dura, neatņēmu skatienu. Un man tak šovakar bija tāds fatālās femmes acu grims uzklāts. Vajadzēja noprovēt, ko var ar šito skatu izdarīt. Bet es tik ar to savu tukšumu un tukšumu.
Un vēl, ir tik ārprātīgi labi, ienākot dzīvoklī, just, kā viss smaržo pēc nedēļas sākumā sadāvinātajām narcisēm un hiacintēm. Kabinetam atstāju amariļļus un lilijas, tur ar' viss gaiss kā aptracis jūnijs. |
|
|
