| Aug. 14th, 2008 04:42 am ikreiz, kad man ienāk prātā savu dzīvi veltīt cilvēcei, lai cīnītos par mieru, āfrikā mirstošiem bērniem un tamlīdzīgi...doma, kas manī peld jau tik sen, ka varbūt pat nav tikai ideālista fantāzijas.
es skatos sev apkārt. un zinu, ka nekādi nevarētu cīnīties par visiem. arī par maziem, mūžam aprobežotiem bērniem, neapmierinātām tantēm metro, puišiem, kas izņirdz lietas, ko nedrīkstētu izņirgt, to nosvīdušo onkulīti, kas uz mani sāk lamāties, jo negribu ar viņu dzert kafiju, principos noslīkušas grupiņām, neārstējamiem kretīniem, tiem visiem, kurus paciest varētu kāds ar stipri atvērtāku un labāku sirdi.
nē. nezinu, vai varētu izaugt tik liela, lai paziņotu, ka cilvēks ir labs un viss. ka cilvēki ir viens un ka viņiem varētu nolikt visu sevi, lai garus gadus noticētu, ka nekas nekad nemainīsies.
pieņemt, ka man nevajag ne paldies, ne paliekošu rezultātu, ne pārliecību par jēgu, tas nozīmētu uzreiz padoties.
nepieņemt nozīmētu kļūt par vienu no tiem jukušajiem ideālistiem, kurus labprāt neaicina uz ballītēm, baidoties, ka viņi sāks bārstīt pērles.
palikt pa vidu. oi. oi.
visbeidzot. ja es kaut ko darītu, lai pati sev varētu uzsist pa plecu. kad citi kaut ko tādu dara, nu tur lielās firmas glābj vidi un tā, parasti apgalvoju, ka, ja slīktu, man būtu gluži vienalga, vai tipiņš, kas mani izvelk ir dvēselē supermens, vienkārši grib izrādīties vai varbūt kaimiņu janka viņam piesolījis piecīti.
bet pašai. varbūt nodzīvošu līdz brīdim, kad zināšu skaidri, ka nekādas izvēles nav, ka jāiet un jāglābj mazais zemledus makšķernieks. no reklāmas jau aizgāju, nesākusi, tā kā otra galējība arī nedraud.
pagaidām turpināšu domāt. jo jādomā par kaut ko jau tā vai tā ir. Leave a comment    |
