Tā bija viena traka nodaļa. Man likās, ka es iemīlos viņus visos reizē, un par šo laiku Rubenis raksta daudz skaistāk, kā par viduslaikiem. Eh, nav vērts pat teikt, ko es par to visu domāju, cik ļoti mani fascinē tas, ka inteliģences vidū tu vari paspīdēt ar dzeju, zināšanām par mitoloģiju, mūziku, mākslu, filosofiju... tad tiešām dzīve laikam bija krāšņāka.
Man gribētos izveidot tādu mākslinieku sabiedrību, kādā apgrozījās Novāliss, Bairons, Vakenroders, brāļi Šlēgeli, Štāla, Bleiks, Kolridžs, Šellijs... Sajutos šajā grāmatā starp viņiem kā starp savējiem, protams, ka līdz viņu ģenialitātei man vēl tālu, bet tā sajūta, ka mēs saprastos dvēseles līmenī, ir un paliek.
Nu jā, mani pārņēmušas pasaules sāpes un vairs negribas dzīvot - vēl vairāk, gribas skaisti nomirt. Ņemot vērā, ka man nav ne darba, ne naudas, un gribētos darīt tik daudz ko cēlu un skaistu, bet tam visam vajag naudu... un vēl man gribētos dzīvot vienai. Pa ilgiem laikiem gribas būt vienai, vienai, vienai... pavisam noslēgti un sapņaini. Rakstīt, vērot...
Varbūt savākt dažus dvēseles brāļus, vabrūt izveidot kaut ko tik skaistu, kā ne no šīs pasaules.
Muļķīgi. Man nav nekādu iespēju, kā tikai ieslēgties sevī, cita vientulība man nav pieejama.
.
Šodien sāpēja tā, ka bija grūti staigāt, pieraksts - uz decembra beigām. Ja tev nav naudas, mirsti nost. Bet pareizi vien ir, valsti es esmu kāsusi pamatīgi, nav ko gausties.
.
Jā, nupat mana zīve tiešām sāk iegūt traģēdijas aprises, bez visas drūmās fantazēšanas un kapu romantikas.
.
Un tā daļa no viņas vienalga turpināja dejot 19.gs slavenākajās zālēs, līdz iedejoja... eh... drīz būs ledus.