Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

00:35

Dzīve ir kā braukšana ar auto. Ja būtu ātrāk pārkārtojies uz citu joslu, būtu izdevība, kuras tagad vairs nav. Ja zinu apkārtni, varu sastrēgumu apbraukt pa mazākām ieliņām, tā vietā lai lēnītēm stumtos cauri gāzu mākonim. Gadās nervozie, kuri uzskata par pienākumu apdzīt, pat ja pretī nāk blīva plūsma. Ja māku turēt tempu, braucās viegli, bez liekām bremzēšanām. Es grozu stūri, spiežu pedāļus un skatos apkārt, reizēm vairāk, reizēm mazāk veiksmīgi. Reizēm nākas strauji bremzēt, tās ir sekas iepriekš pieļautām paviršībām. Visam, ko es daru, ir sekas. Ar laiku vairs neprasās izgriezt tahometru līdz sarkanajam, vairāk vērtēju vienmērīgu braucienu uz optimālajiem apgriezieniem. Iezogas domas par resursu, ekonomiskumu, profilaktiskajām pretrūsas štellēm. Lūk, tas auto ar kapotu jumtiņā - varēju būt viņa vietā, bet varbūt ka tas būs pēc simts vai 30 tūkstošiem kilometru. Es turpinu skatīties apkārt, iemest skatienu spoguļos, saprast pārējo vadītāju nodomus, lai neattaptos iespiests ieskrējiena joslā vai pārāk tuvu priekšā braucošajam. Turpinu braukt, man ir ceļabiedri, man ir paziņas un draugi gan manā joslā, gan pretīmbraucošajā, bet tas nav iemesls nevērot ceļu, ignorēt ceļa zīmes un nemainīt eļļu.