Es nekad nebūšu tur, kur viss būs labi, kur nebūs kārtējā kritiena. Iepriekš es cēlos kājās un darīju, jo cerēju, ka kādreiz būšu brīva, tāda kā citi, kas var ar samērā pieņemamu ticamību pieņemt, ka viņi var savu dzīvi izveidot daudz maz stabilu. Ka viņu pasaule turēsies kopā. Es tagad kārtējo reizi ceļu savu kāršu namiņu, skaidri zinot, ka tas sagrūs. Es kārtējo reizi iesāku kaut kādus projektus, zinot, ka tie izjuks. Es atsāku celt savu ķermeni, zinot, ka tas atkal izjuks pa gabaliem vienā pretīgā masā.
Tā apziņa, ka varbūt šoreiz būs citādi un tad neglābjamā atklāsme, ka nebūs gan, atņem ļoti daudz spēka. Šoreiz es celšu savu dzīvi ar pilnīgi drošu apziņu, ka no kārtējā kritiena mani var izglābt tikai brīnums, kurš nav jāņem vērā.
Es celšos no rīta ar plānu dienai un tālākajai dzīvei, es turēšu galvu paceltu, plecus taisnus, jo man varbūt tomēr ir diena, mēnesis, gads, lai būtu vērts. Es vingrošu un atsākšu ēst veselīgāk, jo varbūt kādu neilgu brīdi nemitīgās sāpes tomēr būs atkāpušās līdz līmenim, kad es to varu. Es smaidīšu, atgādināšu sev visu, kas man ir dots, jo depresija varbūt šoreiz atkal mani pakļaus pēc dienas, pēc mēneša, pēc gada nevis pēc sekundes, minūtes vai stundas.
Es zinu, ka atkal kādreiz viss būs jāsāk no sākuma, iespējams, vēl zemāk nekā pēdējā reizē, ja tas iespējams. Pienāks diena, kad acu priekšā viss satumsīs, kad pēkšņi atmosfērā vairs nebūs skābekļa, kad sāpes liegs piecelties no gultas, kad jau atkal vairs nebūs ne mazākās jēgas sapņiem un iecerēm, jo viss atkal būs viens milzīgs melnums. Tomēr šobrīd tā nav. Kādu man nezināmu laika periodu es varu celt to, ko citi ceļ visu mūžu, sasniedzot arvien vairāk, bet ko man ir jāceļ kā nedrošu kāršu namiņu daudzas jo daudzas reizes.
Tā tad lai arī ir. Arī kāršu namiņam var ielikt stiprāku pirmo stāvu, lai gan tam nav pamatu. Arī kāršu namiņus var uzcelt diezgan augstu, lai gan tie ātrāk par padomjlaika celtnēm, kur nu vēl piramīdām. Es gribētu, lai man mana dzīve ir kā piramīda, ko celt droši līdz pašai augšai, bet tā nav un nebūs. Nebūs brīža, kad man būs pamats kaut vai cerēt un pieļaut, ka jau visai drīz es atkal nebūšu tajā melnajā bedrē bez gaisa, bez cerības, bez pamata zem kājām. Nav pamata, ne vismazākā. Tieši tāpēc mani kāršu namiņi ir jāceļ arvien stiprāki. Lai tie iztur vismaz elpu, ko tiem velta nejaušs garāmgājējs, jo izturēt zemestrīci tie nespēs nekad.