Miega dziesmiņa lielam bērnam
Vizma Belševica

Kad tu nevari gulēt, sikspārni,
Kad tu nevari, mazais sikspārni,
Kad tev līkloču nemiera izlauztos spārnos
Jāsvaidās klusumā, sikspārni,
Vai tu meties pie viņa loga,
Vai tu sēsties pie viņa galvas?
Jeb vai zini tu arī, ka nedrīkst,
Pelēkais, nesmukais sikspārni?

Kad tu nevari gulēt, lapa,
Kad tu nevari, apses lapa,
Kad tev jātrīc un jātrūkst no kātiņa trauslā,
Un drebošai jāskrien vējā,
Vai tu krīti pie viņa lūpām,
Vai tu glaudies pie viņa vaiga?
Jeb vai zini tu arī, ka nedrīkst,
Vientuļā apses lapa?

Kad mēs nevaram gulēt naktī,
Kad mēs nevaram naktī nekādi,
Mēs cilājam zāles, mēs pāršķirstām niedres
Un meklējam viņam sapņus.
Mēs beram tos slēģu spraugās,
Mēs laižam tos istabas mierā,
Mēs varam tos viņam pat pagalvī nolikt,
Jo sapņi jau nebūs par mums.

Kad izsmaržos pēdējais sapnis
No puķes bezmiega klusā,
Viņš celsies un ieraudzīs sievietes pēdas
Rasotā dārzā zem loga.
Bet ābeles viņam neteiks
Un dālijas viņam nestāstīs,
Ka sievietei sikspārnis bija uz pleca
Un rokā bij apses lapa.

1962