01:46
varbūt tagad sanāca...
Bija tā. Pirms dažām stundām es uzrakstīju visatklātāko postu savas šeit eksistēšanas laikā. Tajā mirklī, kad gribēju to ielikt žurnālā, viss nojuka un palika tikai virsraksts. Protams, kaut kas tik idiotisks var atgadīties tikai ar mani. Tomēr.. domāju, ka tā tam arī bija jānotiek. Ir lietas, kuras tomēr nevajag izlaist no sava prāta kambariem. Šī bija normāla diena. Pilnīgi normāla diena. Es negribu piesaukt nelaimi, tā runājot, bet šī tiešām bija normāla diena. Tajā pašā laikā - kaut kas nav. Nav arī tā, ka man būtu kaut kāda ļaunas priekšnojautas, nē. Viss bija pilnīgi normāli un es melotu, ja teiktu, ka tagad nav normāli. Tikai.. nezin kāpēc, es šodien iedomājos, ka ilgi nedzīvošu. Galu galā – kādu dienu taču ir jāatmaksājas tam visam, ko es sev daru. Šī diena nevar būt pārāk tālu. Nē, ne uz kādu pašnāvību es nebūtu spējīga. Es pārāk mīlu savu nožēlojamo dzīvi. Jā, es zinu, es pārāk bieži sūdzos, žēlojos un pukojos par netaisnīgo pasauli, idiotiskajiem cilvēkiem un nelietīgo likteni. Es to lieliski zinu. Tikpat lieliski arī zinu, ka pati pie visa arī esmu vainīga. Tikai es un neviens cits. Ne tētis, kurš jau kādu laiku nav starp dzīvajiem, ne mamma, ar kuru dzīvojam kā suns ar kaķi, ne brālis, kuram smadzeņu vienkārši ir vismaz uz pusi vairāk nekā man, ne mana bez jebkāda apdoma krācošā tante – neviens no viņiem nav vainīgs, ka es esmu tāda – nekāda. Esmu tieši tik nožēlojama, cik nevēlos būt. Katrs pats veido savu likteni. Es te nemēģinu ne no viena izspiest līdzjūtības asaru. Es vispār negribu, lai kāds kaut ko saka. Galu beigās – ko var pateikt? Viss būs labi? Esmu atklausījusies pati sevi tā sakām. Jā, tajā brīdī, kad es to saku, es tam arī ticu, bet tagad es to negribu dzirdēt. Es pārāk bieži esmu uzgriezusi muguru. Es pārāk bieži esmu vienkārši uzlikusi rozā brilles uz acīm un gājusi tālāk. Neatskatoties. Es pārāk bieži esmu noklusējusi to, ko vēlētos pateikt. Mīļā miera labad. Es tā noteikti darīšu arī turpmāk. Te nu es mētāju baigi žēlsirdīgo būtni, kaut gan patiesībā tas noteikti ir absolūts egoisms – lai tikai būtu miers, es savu viedokli paturēšu pie sevis. Es norīšu krupīti. Es izpildīšu lūgumu. Es visu izdarīšu, lai tikai būtu miers. Tagad es savu mieru dabūšu atliku likām. Veseli trīs mēneši, jau kopš Ziemassvētku brīvdienām gaidīti, nu jau gandrīz klāt. Un es vēlos, kaut tie būtu tālu prom. Trīs mēneši, kas neko nemainīs. Viss būs pa vecam. Vasara. Lieliska iespēja izbaudīt vienatni uz pilnu klapi. Un vientulību. Vientulība. Kāpēc biedē tevi? Arī tā ir sabiedrība Sarunā ar sevi. Trīs mēnešus. Jeeeiii. P.S. Nesaprotiet mani nepareizi. Un labāk vispār nekā nesakiet. Viss jau patiesībā ir baigi normāli.
Mūzika: Disturbed - Forsaken
|