Kad vēl nekas nesākās, bija februāra sākums, pavasarīgi smagi, sulīgi mākoņi debesīs un paliels neauglīgas zemes pleķis. Pat par zemi to nosaukt īsti nevarēja, jo pēc savas būtības tie bija smalki sasalušas lavas gabaliņi, bagāti ar dzelzi un tāpēc sarkanīgi brūni. Tajos nekas īsti neaug, bet dažiem augiem neko daudz arī nevajag - tikai vietu kur ieķerties. Kurkuma ir viens no tādiem augiem, tāpēc es izdomāju, ka to varētu arī pamēģināt audzēt. Bazalta grunts nav arī neko irdena, tāpēc īsti pa taisno tur stādīt nebūtu tā labākā un gudrākā ideja. Te nu pa rokai pagadījās vietējais salas supermens - par to kādu citu reizi, kurš atveda veselu grunts kalnu un piedāvāja to lietot savām vajadzībām. Grunts, kā jau uz salas, neko augstā kvalitātē arī nav - akmeņaina, bazaltaina, ļoti rupja, bet noteikti labāk nekā pa taisno klintī.
Tā nu tas izskatījās pašā sākumā, vai pat pirms sākuma: