Laikam jau Latvijā ir tas pats, bet Japānā ir diezgan daudz visādu pensionētu interesentu klubiņu. Piemēram, "Dadžu restorāns", kas ir pārsvarā cienījama vecuma sieviešu komūna. Viņas, tātad, sanāk kopā noteiktā dienā īrētā telpā, sadzer vīnu un pasauc ungāru virtuves šefu, kurš tām gatavo visādus pildītos piparus. Tad viņām ir neliela skatuve, kur visi runā viens otram priekšā runas ar ļoti svarīgu sejas izteiksmi. Manuprāt, runāt var pilnīgi jebko un kaut vai somiski, vienalga neviens saturā neklausās bet smaidot pamāj ar galvu un iedzer vēl vienu vīna malku. Tad vienu reizi Dadžu restorāns sarīkoja čekistu piemiņas koncertu un es ar viņām un viņiem vairs nekontaktējos, kā ar tādiem spitālīgajiem. Labi ka vecmāmiņu un vectētiņu ir daudz - tādu Dadžu restorānu ir pilna valsts.
Ā, jā, vienreiz ar Dadžu restorāna direktori, kas arī ir visai cienījama vecuma kundze, man bija gandrīz īsts randiņš. Mēs pastaigājām pa Šindžuku vakarā, pavērojām spīdlampiņu izrotātos kokus un citus pārīšus, tad aizgājām uz Mister Dōnats, kur es pirmo reizi mūžā apēdu dōnatu ar kafiju. Mums toreiz bija kaut kāds bizness ko runāt, bet, šķiet, cilvēkam vienkārši gribējās pavadīt laiku. Saturiski bija tīri labi.