Mana dvēseles sāga nav beigusies. Vēl joprojām esmu kā tāda pusaudze, kura kāri tver katru šī aizņemtā puiša vārdu. Tā nu tas ir.. Tiesa, sāpīgi ir klausīties viņa pārdomas par to, vai Valentīndienā savai mīļotajai var dāvināt to vai to. Gan jau tā ir tikai greizsirdība, jo man nav neviens dāvājis vismaz kaut ko...
Eh.. rīt atkal tā sasodītā "sarkano" diena. Nepatīk. Nepatīk atziņa, ka esmu viena.
Bet tajā pašā laikā - labi, ka man ir laiks pašai sev. Labi, ka varu atļauties izēst saldējuma trauciņu neraizējoties par to, ko draugs teiks par liekiem centimetriem. Patīkami, ka varu gulēt visas deviņas stundas sapņos.
Bet varbūt es tikai vēlos, lai man būtu patīkami?
Muļķīgi, bet varbūt savu brālēnu es beidzot satikšu pēc 8 gadu neredzēšanas tāpēc vien, ka viņš ieradīsies uz mana klasesbiedra žetonvakaru..
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
