Love. life. shit.
Posted on 2012.09.14 at 16:30
Cik tieši skumji ir tas, ka esmu pasākusi uzturēties ilgāk darbā, lai nevajadzētu iet mājās un saskarties ar dzīves realitātēm?
Dzeru kafiju ar putām no aparāta ārlietu ministra kabinetā. Mana priekšniece mani pie tā pieradināja - sūtīja taisīt sev kafiju, jo tur esot visgaršīgākā, kamēr viena no ministra sekretārēm teica, lai taisu pati sev arī tur.
Septembra beigās iešu uz National Geographic LV atklāšanas pasākumu priekšnieka vietā. Tik ilgi kolēģei stāstīju kā man gribētos tur piedalīties, kamēr viņa ienāca un nolika man uz galda ielūgumu. Es esmu daudzu notikumu epicentrā, tiesa gan kā novērotāja, bet ja vien mani nenomāktu visas tās mīlas hujņas un mokas, ja vien es spētu dzīvi un lietas uztvert tā, kā to darīju, kad tikko iepazinos ar Žaku, es šobrīd būtu vislaimīgākā sieviete pasaulē. Nē, man vajadzēja sevi nodzīt līdz kraham, vajadzēja iziet cauri alerģijai un visiem pašpārvaldes sūdiem, lai tik viegli pavilktos uz tik sarežģītu mīlestību. Stāstīju sev pusgadu, ka esmu tā, kas ceļ barjeras un liek bremzes un, kad ar varu nojaucu savas barjeras un atlaidu bremzes ieskrēju ar pieri kokā. Tagad sēžu blakus kokam, činkstu un berzēju sāpīgo vietu. Turu sevi kopā - tiešā nozīmē apķeru sevi un glaudu un saku, ka viss būs kārtībā. Paskatos spogulīt un palieku dusmīga. Redzu jaunu, skaistu, šarmantu, inteliģentu, veiksmīgu sievieti ar visas pasaules skumjām acīs. Visa tā mīlas padarīšana. Nu nav tur nekā racionāla, es parasti spēju kaut cik ielīst otra ādā un saprast domu gājienu, bet šobrīd nu nekā. Sit vai nost.
"In vain I have struggled. It will not do. My feelings will not be represed."
Bet es nobeigšu ar jautru dziesmiņu savā galvā. Tieši tas, ka no visas sirds ticu, ka esmu lieliska ir tas, kas liek man zināt, ka viss jau būs kārtībā. Es zinu šo scenāriju no galvas. Been there - done that. Protams, ka viss būs kārtībā. Tikai skumji kā visādu neizskaidrojamu/stulbu/triviālu/materiāl
Dzeru kafiju ar putām no aparāta ārlietu ministra kabinetā. Mana priekšniece mani pie tā pieradināja - sūtīja taisīt sev kafiju, jo tur esot visgaršīgākā, kamēr viena no ministra sekretārēm teica, lai taisu pati sev arī tur.
Septembra beigās iešu uz National Geographic LV atklāšanas pasākumu priekšnieka vietā. Tik ilgi kolēģei stāstīju kā man gribētos tur piedalīties, kamēr viņa ienāca un nolika man uz galda ielūgumu. Es esmu daudzu notikumu epicentrā, tiesa gan kā novērotāja, bet ja vien mani nenomāktu visas tās mīlas hujņas un mokas, ja vien es spētu dzīvi un lietas uztvert tā, kā to darīju, kad tikko iepazinos ar Žaku, es šobrīd būtu vislaimīgākā sieviete pasaulē. Nē, man vajadzēja sevi nodzīt līdz kraham, vajadzēja iziet cauri alerģijai un visiem pašpārvaldes sūdiem, lai tik viegli pavilktos uz tik sarežģītu mīlestību. Stāstīju sev pusgadu, ka esmu tā, kas ceļ barjeras un liek bremzes un, kad ar varu nojaucu savas barjeras un atlaidu bremzes ieskrēju ar pieri kokā. Tagad sēžu blakus kokam, činkstu un berzēju sāpīgo vietu. Turu sevi kopā - tiešā nozīmē apķeru sevi un glaudu un saku, ka viss būs kārtībā. Paskatos spogulīt un palieku dusmīga. Redzu jaunu, skaistu, šarmantu, inteliģentu, veiksmīgu sievieti ar visas pasaules skumjām acīs. Visa tā mīlas padarīšana. Nu nav tur nekā racionāla, es parasti spēju kaut cik ielīst otra ādā un saprast domu gājienu, bet šobrīd nu nekā. Sit vai nost.
"In vain I have struggled. It will not do. My feelings will not be represed."
Bet es nobeigšu ar jautru dziesmiņu savā galvā. Tieši tas, ka no visas sirds ticu, ka esmu lieliska ir tas, kas liek man zināt, ka viss jau būs kārtībā. Es zinu šo scenāriju no galvas. Been there - done that. Protams, ka viss būs kārtībā. Tikai skumji kā visādu neizskaidrojamu/stulbu/triviālu/materiāl