pilnīgi nieki - vecums

manā bērnībā mūs vecmāmiņa cienāja ar pašgatavotu saldējumu. viņš bija tiik garšīgs, toreiz likās droši vien. un mēs viņu ēdām ar tādām krāsainām kantainām plastmasas karotītēm, ko vecmāmiņa bija atvedusi no itālijas, kad tur bija bijusi ar padomju ceļazīmi. nekur citur toreiz tādas karotītes nevarēja redzēt. viņi droši vien daudz visu ko toreiz atveda no itālijas, bet plastmasas nieciņi, kas par brīvu dabūti, palika visilgākai piemiņai un priekiem. tad vēl viņai vienmēr bija laimas konfektes - trifeles. un vienmēr mēs ēdām cielaviņu, kad bija svinamās dienas. un vasaras jūrmalā. par to būtu jāraksta stāsts pats par sevi. viss tur kopā. pēļu kalni - viņa mani iecēla tur vidiņā, un sasedza un sabužināja. un tur bija tualetes durvis, kuras vajadzēja šausmīgi klusām taisīt ciet, jo savādāk vectētiņš dusmosies. un zemenes, ko vecmāmiņa ik pa laiciņam mums salasīja. un alumīnija kausiņi, ar ko smelt ūdeni no mucām. un jūra. un dažreiz kāpās viņa ar mums gāja rotaļās, tādās, kuras atcerējās no savas bērnības Krievijā, tur bija krieviski kautkāds pantiņš arī jāskaita. mīļa viņa bija ļoti. un čiekuri bija jālasa kurināšanai, un visādas īpašās puķītes nedrīkstēja nomīdīt. un tagad viņai ir tik daudz gadu, un viņa uzvedas pavisam jocīgi, sāpina visus un neviens no mums nevar ilgi izturēt, uzvelkas un sapiktojas. tas mani tik ļoti skumdina, un tad es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem ar tik garu mūžu, arī prāta gaisma nesaglabājas tikpat ilgi. es nesaprotu, kāpēc viņa nevar dzīvot arī tagad ar tādām pašām domām, uzskatiem un interesēm kā pirms piecpadsmit gadiem. un ar vectētiņu līdzīgi. viņš negrib vairs dzīvot, viņš saka, ka neko vairs no šīs pasaules nesaprot, ka viņam nav nekāda prieka no tik ilgas dzīvošanas. es viņus neapciemoju. pat tam manī ir par maz mīlestības.