diezgan negaidīti vecmamma pasauca mani, lai palīdzu viņai šodien aiziet slimnīcā pie ārsta. uz pašu slimnīcu viņu atveda ivars, kuru viņa laikam bieži izmanto transportēšanas pakalpojumu sniegšanai, un tad man vajadzēja pavadīt viņu pie lora. biju asistents-palīgs principā. reģistratūrā pieteicos, uz liftu pavadīju, kabinetu atradu, kā daktere sauc pacientu iekšā - noskaidroju (medicīnisko komisiju diena, viss čum un mudž ar (ie)rindniekiem un bezrindniekiem, bet mums numuriņš 10:30). vecmamma staigā ar tādiem, ko es saucu par tiem tur, bet vecmamma saka, ka viņa tos sauc par zirgiem. ne par karieti, mind you. tā kā var iztēloties, ka bija grūti tikt līdzi tādai bizošanai. tā nu mēs lēnām visur gājām, bet diezgan veiksmīgi izgājām. droši vien cilvēki, kas gaidīja rindā aiz mums nebija priecīgi, bet, hei, pagaidīs, nevienam no viņiem nebija 85 gadi aiz muguras, so. time is of the essence.

par gadiem runājot, jautāju, vai svinēs savu dzimšanas dienu, kas jau pavisam drīz būs, bet viņa smejas un saka, ka nē, nesvinēs, jo nav taču apaļa jubileja, galu galā pagājšgad jau svinēja. toties vecākajam mazdēlam šogad paliek 45, un viņam dzimšanas diena uzreiz nākamajā dienā pēc viņas, tā ka varbūt tur būs svinēšana. viss skaidrs ar tevi, vecmam!

tad mēs izveicām specoperāciju, lai iedabūtu viņu manā mašīnā, kas ir augstāka, nekā ivaram. es jau zināju, ka viņa nevar iekāpt augstajās mašīnās, tāpēc jautāju viņai, cik augstu viņa var pacelt kājas, viņa man atbildēja, ka viņa vispār neceļ kājas. bet tomēr viss beidzās veiksmīgi, un kad aiz mums pie slimnīcas bija sastājusies trīs mašīnu rinda (tur vispār it kā drīkst braukt tikai invalīdi, vispār nesaprotu, no kurienes viņi tik ātri saradās, laikam sāka kāpt savās mašīnās jau labu laiku pirms mums), mēs devāmies tālāk.