Latgale ir pilnīgi traka, bet tā kā mani interese manas saknes un lapas, ar ģimeni apciemojām radus.
Bijām pie tiem, kas Latgalē.
Pirmajā vakarā nonācām galā uz tantes dzimšanas dienu, tajā ēdām jocīgus ēdienus, kurus mans kuņģis vienkārši nepazina un pāris reizes pusstundā man tomēr bija jāatsaka uz jautājumu "šņabi, vīnu, alu, kokteili..."... "nē, paldies, varbūt vēlāk".
sēdējām netālu no tās divstāvu daudzdzīvokļu mājas un dzērām tālāk un ēdām šašliku. vispār bija mīlīgi, pēc tam m. ar D. dziedāja pie klavierēm, tad iesaistījās arī t. un beigās visi locīja latgaliešu vārdus pa savai modei. Bet mēs klausījāmies par t. bērnību stāstus vienu pēc otra.
pirms gulētiešanas gan mans vēders ne pa jokams adumpojās un pieprasīja izvemties, bet, piedodiet, man tiešām bija par daudz majonēzes un sīplou un visa kā cita.
otrajā dienā pēc brokastīm, kas bija ļoti patīkamas un bija arī labs miegs, devāmies pie veconkuļa, kuram vārdu neviens nezina, bet visi viņu sauc par ģedu. viņš viens dzīvo mājā meža vidū, kopš sievas nāves tā arī nav atradis nedz jaunu saimnieci, nedz kādu citu, bet kopā ar savu dēluk, pie kura arī apmetāmie, zāģē mežu, pļauj zāli un kopj bites. Laukā ganās vienīgais zirgs, kas ir Maiga, Bēšā krāsa, es mēgīnāju kādu brīdi atgaiņāt no viņas dundurus, bet tas bija tīri nesekmīgi. Un pats 70 gadu vecais Ģeda kūp kā dūmenis, viņa sētā divi suņi jautri rej viens uz otru, bet mājas kārtīgas un tīras. bites gan laikam izsalušas ne pa jokam, bet tomoēr dabūjām 6 trīslitru burkas (par naudiņu).
Pēc tam aizbraucām uz kapiņiem, kur atradu arī kapu kopiņu ar savu vārdu un uzvārdu. tas bija tīri amizatni.
tālāk ceļi mūs veda uz t. bērnības mājām, kuras sauc gan Sārņi, gan Putrāmi. nevienas no tām nav saglabājušās. abas pazudušas skatam, vien palikušas vecas, nolaistas ābeles, ķiršu koki un meži, krūmi un vītoli. Arī kaimiņu mājas jau pussabrukušas, bet virtuvē pie izsistā loga joprojām stāv čuguna gaļasmašīna.
Un tad jau bijām citās mājās, kurām nosaukumu vairs neatceros. Tur sieviete ar blondu zēngalviņu mūs sagaidīja, ar kafiju un konfektēm pacienāja un suns, kuru glaudīju, man nikni uzrēja. Bet viņas meitaia drīz būs ģimenes pieaugums.
un tad jau Rēzekne. Tur vēl kāda cita vectante. Viņa viena, maza un nabadzīga dzīvo dzīvoklītī. Tas gan bija traki bez gala, tur bērnības atmiņas mijās ar neskaidriem faktiem un nenobeigtiem teikumiem. bet es viņai patiku un viņa man ar.
Latgale ir traka, ceļš garš bez gala un ļaudis nav es.