Šodien daudz lasīju un skatījos video par kendo un iaido.
Nezkāpēc man gandrīz nav šaubu par to, ka klasiskie nindzja eksistē joprojām, neskatoties uz visiem aizliegumiem. Īpašs šoks bija iaido preču veikalā ieraugot "zvaigznītes", tradicionālos dunčus un tt... Ļoti patika zobena aksesuāri ar fudzisanu un sakuras ziediem.
Bet ok, tas nav svarīgi.

Ļoti iespaidoja budo teoretiskā daļa - lasīju to aizrāvies. Ko tik vienkāršu un tai laikā dziļu tik bieži nevar ieraudzīt.

Interesants bija viedoklis par "dzucu" un "do". Citējot, varētu būt tā: eiropas kendo grupās ir redzama liela aiza starp dzucu un do audzēkņos. Japāņu audzēkņos tā ir mazāka, vai tās nav vispār.
Cik es sapratu, tad dzucu tas ir pragmatisks, fizisks karš - iemet granātu ienaidniekā, gatavs. Do - garīgais karš. Nē, nav nekāda kara un nav arī ienaidnieka. Tas ir do.
Kāpēc tā? Es nezinu. Pilnīgi noteikti, šeit daba runā savādāk. Nekas nav labi vai slikti, visam ir jēga, bet protams.

Diezgan interesanti izskatījās kendo no malas. Ir šis-tas kopīgs ar gaiļu cīņām. Divi platās kleitās, ļoti ātri un agresīvi lec viens otram virsū. Dažreiz kliegdami, dažreiz ir dzirdama tikai "zobenu" čabēšana.

Vēl jānoskaidro ar ko no garīgā viedokļa atšķiras iaido un kendo un varēs ņemties klāt.