| 12:37
Es tiešām sevi nesaprotu. Kapēc man ir motivācija tikai tad, ja man ar kādu jāsacenšas? Noliec man blakus kādu, kas ir labāks par mani, un es izpumpēšu sevi visu, nodzīšu līdz pēdējam, iešu pāri līķiem, bet uzvarēšu un būšu labāka. Bet tiko man apkārt neviena labāka nav, es atslābstu un palaižos, mani nekas neinteresē. Man vienkārši liekas, ka es esmu nepašpietiekama persona, ja tā vispār var to apzīmēt. Ja man blakus nav kāds role model es izčākstu kā tukša, pārvārījusies tējkanna. Kaut vai šodiena - kamēr es skrēju savā nodabā, es skrēju mierīgi, tur pa 3 - 5 km dienā un tāpat lielākoties slinkoju, neieturēju nekādu režīmu un tas bija tā, izklaidei. Tiko uzzināju, ka Karla sākusi skriet vairāk par mani, es uzreiz palieku kā slima - man arī vajag! Un viss beidzās ar to, ka Jauno gadu iesāku noskrienot 11.2 km vienā stundā. Protams ar sevi lepojos, forši iesākt Jauno uz tādas veselīgas nots, bet iekšā neapmierinātība - kapēc es nevaru saņemties pati to izdarīt. Kapēc es varu gāzt kalnus tikai lai citiem kaut ko pierādītu? Mūzika: ferry corsten- holding on
|