| |
[Mar. 12th, 2010|12:03 pm] |
vēl pieminēšanas un aizmiršanas vērts ir fakts, ka aizvakar, precīzāk sakot — vakardienas ceturtajā rīta studā, turpinot iemest ogu par dzejniekiem un poēziju, nu jau ar slovāku draugu, kurš nomainīja visvisādā ziņā patīkamo somu puisi, es reibuma skurbulī Jaromīra Nohavicas dziesmā Pravda a lež neatpazinu Visocka Balādi par iepriekšminētajām meitenēm. nu, izviņi, Voloģa. bet čeha versija arī pievelk.
vēl jāpmin, pirms atkal aizmirstas, ka filmā Rok ďábla, kurā Jaromirs spēlē ģitāru un pats sevi, dažas dziesmas viņam ir burtiski jāatceras, tādā nozīmē, ka, autōram būdamam, jāiemācās tās no jauna (cik trāpīga vārdkopa! rusofōbi un filolōgi iet pa kreisi). alhahōls ir baigais sūds. (sūdi ir jātaisa, tie ir jāpieredz un jāpārzin, bet pār tiem der nezaudēt modrību)
vēlāk viņa frāze, ka viņš pats jau nevienu dziesmu īsti nav uzrakstījis, tiek izrauta no konteksta un Jaromirs tiek izvazāts pa avīzēm kā māsterplaģiātōrs. ja man būtu teikšana ānō vai kādā citā patentu birojā, es iegādātos tiesības uz vārdiem kā mama, papa, haha, baba. un karbōnkredītpuikas ar partijas sekretāru Gori priekšgalā varētu grauzt karbōna zīmuļus, ka viņu tinktanki šito nebij izfunktierējuši pirmie. ha!
pēc Nohavicas es slovāku puikam uzliku Emīla Dārziņa Melanhōlisko valsi. un izstāstīju, ko Virdžīnija Trusis mums dažas dienas iepriekš bij atklājusi. ka Emīlu pašmāju zēni un bārzdaini onkuļi šo bija plaģiātā apvainojuši. kad Glazunovs pirmo uzbrukumu vilni nokušinājis, Jurjānis braucis no Sibēliusa piekrišanu izklaudzināt. lai arī pēcāk Žans Žaks Jānis ar rokām atvēcinājies, dvēselei šis kliedzošais līdzsvara trūkums bij nodarījis neatgriezeniskas sekas. un darbi ar gaismas ātrumu ienira izplatījuma tumsā.
draugs man vaicāja, vai šo stāstu Latvijā zin liels un mazs, un es nemācēju atbildēt. atzinos, ka pats to uzzināju tikai pirms dažām dienām. vai varbūt atcerējos. |
|
|
