Nakts vilcienu gaidot, uz perona divu draugu saruna nonāk aizdomīgo sarakstā. Meitenes mēro viena otru skatieniem un saglabā mazu distanci - drošāk. Ko vēl gaidīja tā trīsdesmitgadniece aiz kases stikla, izmetusies maiciņā, balta, balta āda, kaulaini pleci, zīdījušas krūtis, vai tiešām nakts vidū tur ir tik karsti, tā it kā viņai pretī būtu ne es, bet live web cam, ko viņa gaida, naktī mājās brauc tikai noguruma aklie vai vientuļie, pa reizei abi vienlaicīgi, vientelpīgi, vien. Labi, ka man šovakar uz pleciem vijole. Tas piešķir manam tēlam mērķi. Meitene pretī pēc skata tāda, ka neticās, kad viņa izvelk lasīt biezu grāmatu ar dzeltenām lapām, gluži vai vējiem līdzi, bet blakus apsēžas puisis, kam neuzdrošinos ieskatīties sejā, tikai kopētu lapu kaudzes noformējumā redzams, ka lasāma kārtējā sorosa sponsorētā grāmata par visu, ko lektoriem tik ērti labpatīk saukt par obligātu eksāmena šķērsošanai.

Mūzika: blociņš, pēdējais vilciens Rīga-Sloka, ap pusnakti