Ir mīlīgi, kā visa modernā civilizācija vairāk vai mazāk apzināti balstās uz domu, ka šis visums ir Mums veltīts, ka tā izpausmes nozīmē dzīvību, ka novēršanās no tām nozīmē iznīcību. Saulainas bērnu rotaļas un nomoda sapņi, trakoti nopietni centieni, mērķi, atklājumi, darbs. Un ja nu... Ja nu sen, sen, pirms mēs vēl par eksistenci spējām kaut vai kā kopapziņa domāt, eksistēja Visums, pilns Dzīvības un Radīšanas, pilns neskaitāmu pasauļu, civilizāciju, tautu, dzimtu, indivīdu, kas lūkojās tālās zvaigznēs, sapņojot par... Ko tur daudz, visi viņi (nekas, ka katrs savā veidā) arī karoja, nokāva, meloja, ēda, gulēja, mīlējās, radīja pēcnācējus, domāja, atklāja; viņu darbi bija lieli, viņu vārdi - jēgpilni, viņu eksistence - skaista, viņu dievi - diženi. Un kādudien (tas noteikti neprasīja pārlieku daudz laika) šis Visums gāja bojā. Bams, blīkš, kaput, nebija vairs. Iespējams, visi tā iemītnieki vēl pēdējā mirklī saprata, ko nodarījuši savām planētām - vai saprata kādu citu lielu, diženu patiesību, kas bija diženāka par visiem viņu dieviem - un visi vienlaicīgi izdarīja pašnāvību. Iespējams, bet tas nav svarīgi. Vairs nebija svarīgas nevienas attiecības, nevieni ideāli, nekādas leģendas, nekādi solījumi - tāds Lielais Nekas iestājās. Lai nu kā, Lielais Nekas triecās pār visu kā mežonīga, dambi pārrāvusi, melna upe, saberza visu sīkākajās vienībās, sapludināja vienotā Nekadības masā, kurā vēljoprojām lēni, mēmi, vienaldzīgi turpinās grūšanas procesi.
Kāda ir mūsu loma tajā, ja šī iespēja ir patiesa? Nu, tādā gadījumā mūsu visums, mūsu brīnišķīgā, neatkārtojamā, mums vien paredzētā dzīvība ir tikai šīs grūšanas blakusprodukts. Liela un interesanta, bet nenozīmīga nejaušība, kas pazudīs tāpat kā visas citas interesantās nejaušības. Kad melnā upe būs aizplūdusi, vietā būs jānāk jaunam Visumam ar jaunu Dzīvību - un tajā nebūs vietas nekādām veco laiku atliekām, pat ne tādām, kas ir noticējušas, ka spēj radīt dzīvību. Naivās, mīlīgās atliekas. Tā cita Dzīvība, cita atklāsme - tās jūs nepacieš. Tās grib būt tīras un jaunas kā pašnāvniece pirms sava lielā priekšnesuma.
Nu re, kā būtu, ja būtu? Vai tas ko mainītu - jebko?
Kāda ir mūsu loma tajā, ja šī iespēja ir patiesa? Nu, tādā gadījumā mūsu visums, mūsu brīnišķīgā, neatkārtojamā, mums vien paredzētā dzīvība ir tikai šīs grūšanas blakusprodukts. Liela un interesanta, bet nenozīmīga nejaušība, kas pazudīs tāpat kā visas citas interesantās nejaušības. Kad melnā upe būs aizplūdusi, vietā būs jānāk jaunam Visumam ar jaunu Dzīvību - un tajā nebūs vietas nekādām veco laiku atliekām, pat ne tādām, kas ir noticējušas, ka spēj radīt dzīvību. Naivās, mīlīgās atliekas. Tā cita Dzīvība, cita atklāsme - tās jūs nepacieš. Tās grib būt tīras un jaunas kā pašnāvniece pirms sava lielā priekšnesuma.
Nu re, kā būtu, ja būtu? Vai tas ko mainītu - jebko?