Taču bez visa krepa, ko šodien rakstu - jūtos kā izmesta no laivas mazliet. Jeb kā man labāk patīk salīdzinājums ar pakāpenisku ekstremitāšu noraušanu. Nu, kā cilvēks var dzīvot tā, ka viņam rauj nost rokas, kājas?
Es nezinu ko, kas, kā un pa kuru laiku ar mani ir to izdarījis, bet kaut kas ir padarījis mani emocionālāku. Biju taču diezgan kā mūris. Tāds, uh, ar iekšiņām, ar racionalitāti (bet neviens jau nav teicis, ka emocijas nav racionālas, ne?) un tādu kā... stabilitāti? Bet tagad sāku sevi nepazīt. Nē, ne gluži nepazīt, Es vienkārši domāju un brīnos, no kurienes tas viss nāk.
Šodien un vakar mani mēdz piemeklēt tādas kā lēkmes, kuru laikā es domāju, kā sevi sakārtot. Kur ņemt spēku. Atmest man negribās, bet saprotiet paši, būtu vieglāk turpināt, ja būtu, kur ņemties spēku. Un savos šajos lēkmju brīžos, domāju par cilvēku, kurš neitrāli spētu pabārstīt visādas gudrības un stulbības par un ne par tēmu. Nebūtu slikti.