Iesāku draugos rakstīt kārtējo emociju izvirdumu, bet tad kaut kā aprāvos. Kaut kāda paranoja piemetusies, jo lai cik amizanti nebūtu ar to "draugu" portalu, ar nožēlu jāsaka, ka tur ir aizvien vairāk tādu, kuriem ir kas vairāk par draudzīgu ziņķāri, ko tad nu es atkal esmu sadrukājusi. Paskatoties dienasgrāmatas statistiku, tāda sajūta, ka esmu zem lupas, jo bieži vien neilgi pēc mana kricelējuma noteikti cilvēki vai nu pēkšņi bezsakarā atraksta vēstuli vai sniedz pretī savu ierakstu dienasgrāmatā, rādot savu krutuma pakāpi. Nekad līdz galam nesapratīšu to mazo skaudību pilnīgi ne par ko. Vistizlākais, ka gadus 10 likās, ka vari "ietusēt" ar savu dvēseles māsu, tomēr pēc gada atšķirtības rodas sajūta, ka šī "māsa" man bijusi tikai tāpēc, ka neviens cits viņu par tādu neuzskata, bet pēc gada prombūtnes beidzot tikusi pie pāris drauģeļiem, tagad vecajai druškai mēģina griezt iekšā visos veidos, mēģinot atriebties par to, ka 10 gadus esmu bijusi pirmā vijole.
Citreiz gribas pasmaidīt, bet tad paliek kaut kā žēl, galu galā caur "cikeskruta" spiežas ārā "cikļotiestādavēlos būt". Būs jāsarunā randiņš dzīvajā, tā teikt bez iespējas katru teikumu sagremot desmit reizes pirms to skaisti pasniegt publikai.
Bet ne par to ir šis stāsts. Gribējās paņaudēt, ka šodiena nepavisam nav foršāka par vakardienu. Parasti man pelēks un apmācies laiks liekas dikti romantisks un tāds kā mieru nesošs, bet šodien tas mani nomāc līdz ar laminātu. Jā, arī tā paranoja. Gribas ierauties stūrītī un klusi savā nodabā čubināties. Riebjas šī nopērta kucēna sajūta bez iemesla. Šķiet, ka tūlīt atvērsies durvis un ieradīsies lielais saimnieks, kurš ar avīzi sados pa spalvaino mizu. Bet es vienmēr esmu sevī sajutusi klaidoņa kranča dabu. It kā jau draudzības un sirsnības iemiesojums, bet pēc noteikta laika gribas doties tālāk, tā teikt meklēt citu,kas paglaudīs un paspēlēsies. Kaķa līdzību nesaskatu-tie man asociējas ar radībām, kurus vada instinkti ne saprāta pazīmes, ko daudzi mīl tulkot kā apskaužamu patstāvību. Ta debīli viņi ir, sit mani nost, bet neko apbrīnojamu tur nesaskatu. Bet klaidoņa krancis, tur ir dvēsele un daudz atklātības.