Šorīt pamodos un sapratu, ka Velis ir paņēmis manu adatu spilventiņu un adatu tur vairs nav, nevienas. Man likās, ka viņš tās būs ar zobiem izravējis, bet to nekur nebija. Jutos nelāgi. Ir stulbi zināt, ka tava dīvāna tuvumā ir adatas, par kuru konkrētu atrašanās vietu tev nav nojēgas. Tomēr es adatas atradu, izņemot pašu lielāko un ļaunāko. Velis tās bija tik ilgi viļājis, ka visas salīdušas spilventiņā. Es ilgi, ilgi vilku ārā no spilventiņa adatas, vairākas reizes saduroties, un izrādījās, ka man pieder 11 nevis 5 adatas, kā man likās. Tās nez cik gadus bija slēpušās dziļumā. Tad es nolēmu, ka šis šmucīgais un neērtais spilventiņš ir savu mūžu nodzīvojis. Es to uzšķērdu, lai uzdurtos uz divpadsmitās adatas. Uztaisīju jaunu, kas izskatās pēc zemenes, un, lai spilventiņš reinkarnētos, dzeltenās skarbalas no vecā ieliku tajā pildījumam klāt.
Un man vēl arvien nav pašas lielākās adatas.