Comments: |
Mēdz. Tikai pārāk bieži visiem viss ir vienalga.
Ļaudis te ir tik nosvērti, lēnīgi, mierīgi, ka, šķiet, ar laiku inficēšos ar tādu pašu pasaules uztveri arī es.
Palikt sev pašam - tas ir tik svarīgi, it īpaši mūsdienās, ka es nespēju beigt brīnīties par sabiedrības vairākuma tieksmēm veidot viendabīgu, pelēku masu. Un tomēr - tik ilgi, kamēr apziņā netiek ielaista doma par to, ka kļūt par daļu no šīs masas varbūt nav nemaz tik slikti, jo, sak', dzīve taču kļūst vieglāka, tik ilgi smadzeņu kompostrēšana draudus nespēj sagādāt.
Katrā kopienā vienmēr būs dumpinieki. Rebel people. Un vienīgais, lai neiesūtotu, ir mainīt pasaules sev apkārt, mainīt skatu pa logu vai mainīt attieksmi.
Tā ir. Un, lai ko nesacītu "pareizie" cilvēki, eskeipisms, bēgšana no apkārtējās realitātes, palīdz. Palīdz tieši saglabāt pašam sevi, radot ap sevi un sevī vidi, kas vislabāk atbilst paša būtībai. Stay beautiful, stay graceful, stay yourself.
Pie - krītu. Lai viņi runā. Lai viņi izrunā. Mēs mazliet padzīvosim. Savās mikropasaulēs. Un kad divas tādas satiekas, tad ir zibeņi, pērkoņi un varavīksnes.
Varbūt ne gluži no apkārtējās realitātes, bet no uzspiestajām normām.
O, jā. Tad tā ir tīra radīšanas uguns, un nav jau pat svarīgi, kas rodas no šīs sadursmes, paša procesa skaistums bieži ir tikpat krāšņs, kā rezultāti. To create something from pure nothing, right now.
"She had often seen people waiting for one another in the wrong place, looking foolish and lost."
Pašreizējās lasāmvielas gabaliņš.Varbūt tā paiet garām dažas mūsu dzīves.
Laiks aizplūst. Garām, cauri, pāri, apkārt, un nav tīkami vērot ļaužu sejas, kad viņi saprot, ka rokās no tā nav palicis nekas.
Ir palicis. Sekundes ir palikušas. Katra sekunde. Katra ir laiks. Tukt-tuk pie durvīm. Iešu, palūkošu, ko man ir atnesis laiks...
Ja viss, ko tas tev sniegs, būs zīmīte - "tev atlicis vēl par vienu stundu mazāk" -, nesatraucies. Viss ir pārejošs. | |