If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

iemigu viesistabā uz dīvāna, lasot Leonalrdo da Vinci biogrāfiju. pamodos un visapkārt tumsa, klusums, tukšums...
uzmācās neciešama vientulības sajūta. aizsmēķēju cigareti. atcerējos sapni.
//
"Četras nestavas pagrabstāvā! Ātri!"
Kāds bija iemetis granātu pagrabtelpā, kur no ložmetēju ugunīm slēpās divas indiešu ģimenes.
"Nolādētie maitas - viņiem nekas uz šīs pasaules nav svēts. Būtu tu redzējis to asinsputru tur lejā!"
Seržants noņēma dubļiem un asinīm aptraipīto ķiveri, piedurnē noslaucīja sviedrus un krūšu kabatā sameklēja viskija blašķi.
"Gribi?"
Es tai brīdī nospiedu gaili laižot nāvējošo lodi nezināmajam kareivim tieši starp abām uzacīm. Es nekad neizvēlos mērķi nevilšus. Vienmēr ilgi pirms tam uzmanīgi lūkojos optiskajā tēmeklī un sameklēju pašus labākos.
Pārlādēju karabīni, paņēmu cigareti, kas joprojām kūpēja, nolikta turpat blakus uz tukšas patrončaulītes, un paskatījos uz seržantu.
"Paldies. Domāju, ka noderēs, jo izskatās, ka diena būs gara."
Viņš pasniedz man savu, ar melnu līmlenti notīto, bleķa blašķi.
"Vecīt, šīs ir elles ugunis, kur esam iesūtīti. Viņiem nav pat kauna paziņot, ka papildspēku nav un nebūs. Domāju, ka šeit arī visi paliksim."
"Iespējams, ka pliksim, iespējams ka ne."
Nodzēsu cigareti un ielūkojos tēmēklī, meklējot sev jaunu mērķi - vislabāko.
//