te

Izlēmu kaut ko iedrukāt, jo drīz vien būs jādodas uz centru, lai nodarbotos ar WCG 2006 Latvijas atlases kaverēšanu - pasākums, kuru idiotiskumā pārspēj varbūt vienīgi Masturbate-a-Thon. Un arī tikai "varbūt", jo tajā vismaz ikviens skatītājs var piedalīties. Tiesa, ņemot vērā, ka ~95% Masturbate-a-Thon dalībnieku ir vīriešu dzimuma, tas diez vai ir vērā ņemams arguments (btw, man sāk šķist, ka par M-a-T zinu vairāk kā man nāk par labu). Un tas neapšaubāmi nogalinās jebkuras pozitīva garastāvokļa atliekas, kas man palikušas. Tāpēc vismaz jānododas pseidointelektuālai masturbēšanai.

Vispirms neliela fona informācija. Šonakt notika kārtējā futbola/dzeršanas/muldēšanas sesija ar draugiem (jā, par spīti manam gīkismam, arī tādi man pagaidām ir saglabājušies) un tajā, kā jau parasti, aizsākās bitch'ošanās par mūziku. Nekas neparasts, ņemot vērā, ka orāli visaktīvākajam biedram pie favorītiem ir pieskaitāmi Korn, Slipknot un nu arī kaut kādi crappy generic d'n'b "mūziķi". Tāpēc ikvienā pulcēšanās reizē galvenās diskusijas sākumā rodas par tēmu: "Ko klausīties?" Tā kā viss notiek pie manis, parasti sākumā uzlieku kādu psihodēliķu albumu, ko drīz vien pārmāc viņa neizpratnes un sašutuma saucieni. Un tad visbiežāk kāda stunda aiziet, čakarējoties ap to. Šoreiz gan puslīdz veiksmīgi izdevās tikt galā ar sākuma challenge un uzlikt radio (Star FM...). Tomēr ap diviem naktī man tas jau sāka apnikt, so, kamēr pārējie virtuvē kaut ko ēda/dzēra, uzliku Bobu Dilanu. Bootleg'us, nevertheless. Talking blues stilā izpildītos gabalus, nevertheless. Mana kļūda. Tas izraisīja youtube.com skatīšanās sesiju, kurā katrs uzlika sevis iecienītu gabalu (liste gāja Muse - Mazzy Star - Savage Garden - Radiohead). Bet patiesība runa nav par to. Man vienkārši patīk muldēt par mūziku.

Sāls slēpās sarunā, kad mēs jau mierīgi sēdējām un spēlējām zoli.

- Kā tu vari klausīties tādus sūdus kā Dilans?
- e?
- Kamon, tur taču nav nekādas mūzikas.

/šeit gan savā ziņā jāpiekrīt - lai arī sākot ar Bringing It All Back Home albumu un pāreju uz roķīgāku skanējumu, Dilans bagātinājās kompozicionāli, jams tomēr sūkā gandrīz visās ziņās. Tomēr sūkā ar stilu un izsmalcināti - tā, ka gribas klausīties vēl un vēl/

- Acīmredzot tu neesi viņā īsti ieklausījies.
- Da nu, mūzikā nav jāieklausās, tā ir jāuztver emocionāli.
- Nūūū, Bobu Dilanu es īsti neuztveru kā mūziķi - viņš vairāk ir dzejnieks, kuram patika, lai dzejai fonā skan mūzika.
- Vienalga, arī dzeja pamatā būtu jāuztver emocionāli.

Es gan atmetu ar roku centieniem paskaidrot Dilana pievilcību, tomēr lielā mērā viņam bija taisnība. Un tā laikam ir galvenā problēma, ko es izjūtu saistībā ar moderno literatūru - dīvainā kārtā mazāk dzeju kā prozu. Proti, rakstītais šķiet tendēts uz vienu no diviem līmeņiem - ūberaugstu intelektualitāti, vai kādu no pirmatnējām dziņām. N dat's da wrong thing 2 do, mkay?

Vienkāršā, bet spēcīgā valodā izteikts būtisks mesidžs - lūk, kas slēpjas aiz visām sižeta un valodas mežģīnēm. Iirc, Bredberijs (līdzās Kafkam manis visvairāk cienītais rakstnieks) savā Zen in the Art of Writing teica, ka rakstīšana viņam pamatā ir piemērotas formas meklēšana izsakāmajām emocijām. Pat krutiem pavērsieniem bagātākais sižets, kuru uzrakstījis profesionālākais rakstnieks neko daudz nepalīdzēs, ja autoram tas nav bijis nekas vairāk par privičku. Ok, to būs iespējams lasīt, taču teksts darbosies tikai intelektuālajā nevis emocionālajā līmenī. Un, nē, tas nav pretrunā ar manis iepriekš rakstīto par iedvesmas neesamību. Ir jāspēj jebkurā brīdī radīt sevī empātiju pret aprakstīto - un, ja to nespēs autors, tad diez vai tas būs pa spēkam lasītājam. Tāpēc es izvairos no apkārtnes aprakstiem - mana vizuālā iztēle pārāk sūkā, lai es patiešām "redzētu", par ko rakstu (tas jo sevišķi būtiski ir rakstot sci-fi, kad lielākoties viss pastāv tikai tavā apziņā un nav arī kur griezties pēc orientieriem). Dažreiz - jā, dažreiz tas izdodas. Tad es izspiežu visu iespējamo no retajiem akluma bēgumiem. Bet tas jebkurā gadījumā nav galvenais.

Sartra The Age of Reason bija visai viduvējs gabals sižetiskajā un, jā, arī tīri mākslinieciskajā ziņā. Tomēr neizbēgama bija empātija pret personāžiem, kas kulmināciju guva ainā, kur galvenais varonis ietrieca nazi sev plaukstā, lai censtos pierādīt kompanjonei un (galvenokārt) arī sev, savu "brīvību" un "neatkarību". Tobrīd sajutu patiešām fiziskas sāpes arī savā plaukstā, kas nerimās vairākas stundas. Stigmas gan nebija, tomēr sajūtas bija vienreizējas.

Atgriežoties pie Dilana - viņš pwnoja tieši šajā ziņā. Klausoties Masters of War (lai cik tizls un bērnišķīgs arī nebūtu tā teksts), A Hard Rain's-A-Gonna Fall, Hurricane vai gandrīz da jebko, emocijas viņa balsī nav apšaubāmas. Otrs izcilnieks šajā ziņā bija Džonijs Kešs.

Protams, to es neteicu - tikai atmetu ar roku un pateicu "Garām!", cerībā, ka arī džeks, kuram bija trešā roka, laidīs garām un mēs spēlēsim galdu. Tā arī notika.