vecās nošu lapas -

Vasara ir sākusies. Un nu no manis Jums tiek dota Grāmata „Pagaidām bez nosaukuma”. Vienas dienas darinājums, balstīts uz reāliem notikumiem. Tagad, kad laika daudz, var šādi niekoties, bet tad,kad būs arī citi darbi, nezinu, vai būs vērts turpināt..

Veltīts Agijai [galvenā varone] – meitenei no Bērnu slimnīcas asins nodaļas.

-Vai tur būs arī narkomāni?

-Nē, taču! Kāpēc Tu tā domā?

-Tā ir slimnīcas nodaļa, kur ārstējas ar asinīm slimie, vai ne?

-Mīlulīt, neuztraucies, tur nebūs narkomānu..

Bet Agija uztraucās. Un mātes mierināšana šoreiz īsti nelīdzēja. Lai gan vispār jau pēdējā laikā meitene bija ļoti satraukta un nervoza – viņas dzīve sākās no jauna, bet nav neviena, kas kaut mazliet viņai palīdzētu. Tikai viens mēnesis pavadīts svešā skolā, bet jau parādās veselības problēmas, kuras nespēj izskaidrot ārsti.

Agija knibina savu garo bizi un prāto, kas gan cauri tumšajai pilsētai savādajā slimnīcā viņu gaidīs. Un vēl prātā maisās ainiņas no tapešu līmēšanas. Šodien beidzot vecāki ķērās klāt viņas istabai. Pirmo reizi mūžā meitenei būs pašai savs kaktiņš. Un tas lauku bērnam bija svarīgi. Būtisks ir savs stūrītis, kurā paslēpties, ja neviens tevi nesaprot...

Starp svešādajām ielām iznirst milzīgs komplekss. Tas jau neskaitāmus gadus palīdz bērniem atgūt prieku un veselību. Un nu kārta Agijai. Pēc uzgaidīšanas reģistratūrā, meitenei parāda, kurā nodaļā un kurā palātā būs viņas guļvieta. Vecāki atvadās un sākas pirmā nakts slimnīcā.

Pirmais, kas apziņā uzpeld agri no rīta ir tikai tas, ka medmāsiņa pūlas kaut ko iebāzt padusē. Gulošais bērns aizver acis. Un atver. Atkal aizver un tad saprot – jāmēra temperatūra. Brīdis pārdomu un tad tik tiek saprasts, ka sācies laiks, kas jāpavada slimnīcā. Vienai pašai starp svešiem cilvēkiem. Gluži kā mājās..

Pēc pirmajām stundām bailes pazūd un tiek iegūti draugi. Agija iepazīstas ar Agitu. Sarunās tiek iztirzāts pat tas, ka Agitai no sarkanās ķīmijas ir nogājuši mati, viņa dzīvo Jelgavā, ir 7 gadus veca un meitenes mamma, kura uzturas turpat slimnīcā, ir dzejniece. Viss tagad ir zināms. Un draugos ir arī Ansis. Tiesa gan, Agijai ir aizdomas, ka viņš neprot runāt. Bet draudzībai nav šķēršļu.

Agijai nepatīk stingrais režīms – septiņos jau jāceļas, bet pirms deviņiem jāiet uz sirds kardiogrammu. Uz turieni medmāsiņas cenšas nogādāt arī kādu meiteni gultā. Viņu vedot pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem, bālās slimnieces roka noslīd un paliek karājoties gaisā. Agijai vajag saņemties, lai to atliktu atpakaļ pie kreisās rokas. Šķiet, šajās ķermeņa daļā dzīvības vairs nav. Šajā brīdī Agija ir vēl vairāk nobijusies nekā domājot par narkomāniem.

Vēl neskaitāmas analīzes un vēdera bakstīšana. Un tas viss jau otrajā dienā, kad Agija ir šeit. Pusdesmitos jau procedūru istabā tiek uzlīmēts plāksteris ar nomierinošām zālēm. Krūškurvī nedaudz zem kakla tieks veiktas kaulu smadzeņu analīzes. Vēl nekas nav zināms un labi ka tā. Savādāk Agijai jau tā kājas trīc. Kamēr jāgaida zāļu iedarbība, mamma izved savu meitiņu ārā.

Agija ir mazliet savādā. Viņai bail no adatām. Vienmēr, kad jānodod asins analīzes, acis tiek aizžmiegtas cieši jo cieši ciet. Un tāpat šoreiz – kad jāguļas uz kušetes, acis jau ir ciet. Vien māsiņa mazliet pārsteigta pāršķeļ klusumu  - vai viss kārtībā?  Bet tagad – adata tiks durta tieši kaulā. Un no kaula tiks izsūkts šķīdums..