| |
[19. Aug 2012|04:21] |
tur mežā viss ir pavisam savādāk.
te, te ir. te nav tā.
un es smējos visu, visu dienu, un viss likās tik jautri un viss tā visu laiku likās, un tad, tad tās sāpes nāk vilnī un nekā cita vairs nav, tikai nevērtīga dzīve.
kā tā var būt - bet tā var būt, tā, tā, tā, mēs tā smējāmies un trakojām un dauzījāmies, un tagad pēc tā visa man būtu jāguļ kā bērnam un jāsmejas sapnī, lai tev mazliēt pat smeldz tie mani smiekli, bet tā vietā es raudu un nezinu, kur bēgt, tā nav mana māja, tas nav mans dārzs, bet te es guļu un raudu, un man jāsagaida rīts, modinātājs ir pbēc 4 stundām, tad, tad vēl tikai brokastis un pusstunda ceļā, kāda stunda tik varbūt, un tad, tad es varēšu bēgt un palikt pavisam, pavisam viena. tad es gribēšu bēgt mežā uzreiz. uz kuru pusi ir operai vistuvākais mežs?
varbūt, varbūt kaut kas nemaz nav labi ar mani tagad. varbūt man tagad jāsaņemas.
mēģinu atcerēties kaut ko, ko kāds šodien būtu teicis,kas mani tagad varētu izglābt, bet nav neviena paša tāda vārda.
ar mīlestību sen vairs nav gana.
nu ir jāstrādā.
ja nu vienīgi tas, ko teica tie dejotāji. 99,99 procentus no atoma veido tukšums.
mežā ir savādāk.
es laikam biju aizmirsusi, ka būs jāatgriežas te, pie cilvēkiem.
piedodiet. |
|
|
