Cenšos ieiet pa aizslēgtām durvīm. Nezinu, vai tas ir tā vērts, varbūt, ka tikai šī mirkļa kaprīze. Brīnišķīgas gan tiem mirkļiem tās kaprīzes... ;)
Un vēl es gribu kaut ko tā- pa īstam. Piedrāšanas daļiņa manī mirst. Nezinu, varbūt, ka pēc kāda laika tā atkal atdzīvosies.
Ārā tik brīnišķīgi līst. Jūtu, ka atkal piedzims dzejolis, nosaukums tam jau gatavs- "Pastaigājoties ar svešiniekiem". Šorīt mani pārņēma tieši tā definējamas sajūtas, tādas sajūtas, kas prasās iedzimt dzejolī, simbolu un vārdisko simbiožu virknē.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
