| |
[Jan. 21st, 2007|12:59 pm] |
nupat ir sajūta, ka iebraukts auzās, tāpat ir arī skaidrs, ka to vairs nav iespējams pagriezt atpakaļ nekādiem pasaulē sastopamiem līdzekļiem. vispārējā pozitīvisma imperatīvs ir pārāk vājš un nepamatots impulss, jo man vairs nekā, kam nebūtu neatgriezeniski ieņirgts sejā. tīri fiziski, nav iespējams kaut ko iemīlēt, vienkārši paejot atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru esi aizgājis no tā prom. paiet atpakaļ pa nolieguma ceļu. tas ir vienvirziena ceļš, kas ved dusmās un naidā, un atgriezties pie miera un mīlestības es spēšu tikai pa šiem vārdiem : "Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu" (139.ps).
man viss riebjas, Dievs.
Es ienīstu savu tuvāko kā sevi pašu, Dievs.
uzadi man jaunu realitāti, Dievs. |
|
|
| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sceena |
|---|
| Date: | January 22nd, 2007 - 08:30 am |
|---|
| | | (Link) |
|
"...., tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš šķīstīts no veciem grēkiem"
viss teksts kopumā atrodas 2. Pētera 1:1-9
10 pants man vairs netīk.
šitais pants ir man. varbūt arī tev līdzēs. | |
