Andreja naktī neprecētas meitas sapnī redzot savu nākamo dzīvesbiedru.
Es gāju gar daudziem, bet apstājos, kur nebija neviena, un tur es redzēju Melnā Brieža garu. Viņš dejoja pilsētas ielās zem tumšzilām, vētrainām debesīm un dziedāja vienmuļā balsī, kas nebija ne jauna, ne veca, ne vīrieša, ne sievietes. Viņš dziedāja - Uzklausiet, uzklausiet Melno Briedi, uzklausiet vētras skrējēju!
Tālāko dziesmu izstāstīja viņa deja, kas iemina asfaltā upju gultnes un paparžu gravas, un vējš trakoja viņa Brieža maskā, kas bija savīta no dūmainām ēnām un zilganas krēslas. Melnā Brieža gars dziedāja, Melnā Brieža gars sauca vētru, un cilvēku namus aizklāja no ēnām izaudzis pirmatnējs mežs, miglas egles un pustumsas alkšņi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}