Izlasīju trīs, četras lapaspuses, vai tas ir lipīgi, man šķiet, ka jā, man ir cerība, ka es to cilvēku tomēr nepazīstu, un, ja es tai cerībai ļoti noticu, tad es gandrīz nokomentēju, ka varētu šovakar viņu mīlēt, tak vienreiz jau es tā "pajokojos", vēl tagad tai sidraba birzī lapas krīt, divu man nav, mani nesauc kristīne, mani sauc atdzimšana, ok? klau, es tikai pēc savas nāves uzzināšu, kas tā par atdzimšanu, ja, protams, nu dabiski, kā savā dāk dāk dāk.