Protams, bija interesanti palasīt Kultūras Dienā Bankovska sleju par Frīdvaldu un viņa idiotisko iedomu būt DA REBEL KING (vai arī, ja viņš ir nedaudz gudrāks, kā domāju: viņa idiotisko gimmick rakstīšanu, bet, ja viņš ir nedaudz muļķāks kā domāju: EF vienkārši idiotisko personību)), taču patiesu sajūsmu guvu, tikai sapratis, ka arī sākumdaļa attiecas uz to pašu personu, kuru arī vidusdaļa (sorry, svešus blogus nelasu pietiekami daudz, lai uzreiz pielektu visas atsauces). T.i., manu kolēģi kopš oktobra iekš DS un nu arī Dienā. Un jāatzīst, ka Bankovskim apņirgt visai prasmīgi. Tik žēl, ka jams šodien nebija darbā (vismaz es neredzēju).
Vispirms gan atļaušos piebilst, ka abi jaunā Dadža vāki sūkā. Pirmais gan tikai absolūti neiederīgā "HELP!" runas baloniņa dēļ, kas izskatās kā izmisīgs vectēva mēģinājums būt "stilīgam". A vot otrais - nu jau tradicionālā "homoseksuāļi ir dabas kļūda lolZ!" dēļ. Kad tika apspriesta ideja, tas izklausījās, kā vienkārša "partijas, kas atbalsta līdz idiotismam nišejiskas idejas" apņirgšana. Jo seksuālo minoritāšu partija būtu patiešām absurds - tāpat kā zoofilu-pedofilu partija (kas pie tam ir vienkārši slima ideja). Tomēr beigās kaut kur pazuda vārds "partija" pie seksuālo minoritāšu daļas.
Un, jā, vēl viena lieta, kas žurnālā sūkā, ir mans feļetons. Pēdējās nedēļās aizvien vairāk sāk riebties paša hvz kur uzķertais "humors", kas principā reducējas uz pseidoīgnu žults izgāšanu, kas man nepadodas un nepiestāv. Tomēr turpinu to drukāt. Daļēji tāpēc, ka tā jau ir beigusi būt "pseido". Tomēr nevaru beigt. Droši vien tas saistīts ar to, ka Dienai jāraksta absolūti bezemocionāli - un sliktās emocijas savaldīt ir nesalīdzināmi grūtāk par pozitīvajām. Diemžēl. Tāpēc arī visi mani garadarbi (vismaz 90%) ir ar visai drūmu noskaņu un, visbiežāk, izteikti pesimistisku nobeigumu. Jo, IRL esot maksimāli pozitīvi noskaņotam, ir nepieciešams kaut kur izpaust arī savu otru pusi. Un rakstīšana ir principā vienīgā terapija, ko pazīstu. Agrāk par tādu kalpoja arī sports, bet tagad kaut kā nevelk vilkties uz tuvējo "futbola laukumu", cerībā sastapt random vietējos pacanus. Ak, jā, toties ir parādījusies mūzika. Taču tā ātri vien var nogarlaikot ar savu zemo aktivitātes līmeni. Tu vienkārši sēdi/guli un klausies (šeit es neskaitu metālu/deju mūziku/tamlīdzīgus sūdus, kas ir gara deģenerācijas pēdējā izpausme.
Patiesībā mani gandrīz vai sāk uztraukt, ka sāku zaudēt spēju izjust jebkādas emocijas rakstīšanas procesā. Kaut arī tagad, sākot par to domāt, man šķiet, ka tas attiecas tikai uz drukāšanu. Jo drukājot tekstu (vai lasot drukātu tekstu monitorā) man aiziet emocionālais bloks, kas principā ļauj drukāt bez jebkādas domu iesaistes. Jā, principā arī pašlaik. Daļēji tāpēc, ka drukāšana ir nesalīdzināmi ātrāka nodarbe par rakstīšanu ar roku, kuras laikā ir krietni lielākas iespējas apdomāt rakstāmā turpinājumu. Taču ne tikai tāpēc netā es atļaujos pošlije gadosti, ko nekad neatļautos IRL - šķiet pat "velns" smaguma "lamuvārdus" nopietni neesmu teicis jau daudzus gadus.
Bet, turpinot par darbu un emocionalitāti tajā, jāpiemin arī, kas vispār aizsāka asociāciju ķēdi. Proti, cilvēktirdzniecības raksts (laikam rītdienas Dienā būs lasāms). Pirmo nodoto variantu izbrāķēja kā nefokusētu un neemocionālu. Abiem punktiem pilnībā piekritu. Tas principā bija random citātu/atsauču sajaukums (bija grūti atmest kaut daļu no grūtā ceļā sadabūtās informācijas). Sou, man uzdevums bija padarīt to dzīvāku. Pārdesmit minūšu laikā bija gandrīz visu pārdrukājis, piejaucot visai palielu dramatisma devu (laikam pat pārāk lielu). Bet sūdīgākais gan bija tas, ka tā laikā manī nebija nekā no tām emocijām, kuras it kā mitinās rakstā. Es vienkārši darīju savu darbu. Bez jebkādas empātijas pret upuriem. Un tas sūkāja.
Tiesa, principā šodienas (t.i., vakardienas) diena sūkāja arī tāpat. Jo principā viss, ko darīju bija tā raksta pārgrupēšana un vienas "nejēdzības" komentāra dabūšana. Taču atbrīvojos tikai 18. No 6 stundām, kuras biju darbā (kādu pusotru stundu vēl aizņēma došanās pusdienot uz Vecrīgu), reāli tikai pusotru-divas kaut ko strādāju. Pārējais laiks tika patērēts, gaidot no kāda atbildi. T.i., sērfojot netā, lasot un pārlasot šodienas avīzes, mēģinot kaut ko parakstīt u.t.t. Tāpēc tagad man ir dziļa nepatika pret Falck, kuriem dažu rindkopu gara komentāra uzrakstīšana par +/- ikdienišķu problēmu aizņēma 5 stundas - pat par spīti tam (vai varbūt tā dēļ?), ka es ik pēc stundas-pusotras viņiem zvanīju un atgādināju par to. Pie tam, anyway, to visu noīsināju principā uz vienu rindkopu. Par laimi redakcijā ir diezgan vēss.