Neviens neredzēja, kā nokrita debesis. Bet zemē tās bija - to nu nevarēja noliegt pat lielākie skeptiķi. Lauskas gulēja starp bruģakmeņiem un daudzdzīvokļu mājām, tās spīdēja ēdnīcu zupās un cilvēku matos, un, ja labi ieskatījās, sīku debess krimslīšu mirdzēšanu varēja samanīt pat juvelierveikalu skatlogos. Neglāba arī acu aizvēršana - tie bija paguvuši aizkrist aiz plakstiem un visu izgaismoja ne sliktāk par laternām.
Bet ar to pārmaiņas tikai sākās. Debesskrāpjiem vairs nebija, ko skrāpēt, tāpēc tie izšāvās tālu aiz atmosfēras pēdējām robežām, apliecās ap Sauli un atskrēja atpakaļ. Upes aklā niknumā aprija tiltus, bet ezeri izkāpa no krastiem un devās viens pie otra apspriest tālākos plānus.
Arī cilvēki nezināja, ko iesākt. Daži stāvēja un mulsi skatījās Lielajā Tukšumā, kur reiz pletās vilinošā zilgme. Citi centās turpināt iesākto darbu, kaut prāts neklausīja un rokas nekalpoja. Vēl citi sāka drudžaini lasīt kopā izsvaidītos debesu gabaliņus un stūķēt tos kabatās, lai kaut kad vēlāk tos pārdotu kā suvenīrus garāmbraucošiem citplanētiešiem. Sievietes izplūda asarās, vīrieši klusībā smaidīja par savu vārdu piepildīšanos. Pamazām pilsētas piebremzēja, bet ciemati apstājās pavisam.
"Skaties, cik Zeme ir skaista," viens kosmonauts sacīja otram.
"Gluži kā kādreiz," tas atbildēja pēc īsa klusuma brīža.
Tags: pasaka