| |
[Jun. 30th, 2013|10:00 pm] |
|
šodien harijs prasīja, vai nejūtos vientuļa. jocīgi. satieku vislaik kādu. cilvēki vien apkārt. dažkārt pat biedējoši daudz. bet visā tajā ir arī jaukie vienatnes brīži. vai arī, piem, 4dien uzksrēju vienā pasākumā harija dzintaram. sarunājām kaut kad pastaigāt rajonu. viņš ir tāds gaišs un jauns gendalfs, gribas iespiest viņam rokā zizli/ceļa nūju. mana jaukā un līdz galam nezinošā māmiņa teica, ka es nenovērtējo to, kas man ir. nevaru nepiekrist, bet tik ļoti gribas prom. kaut kādā ziņā sākt no jauna, jo tā vien šķiet, ka te man nav nekā vairs darāma. un nepārtrauktās nāves tuvuma domas liek baidīties nepiedzīvot lietas. liekas, ka kaut kas pieaugšanas procesā ir ļoti izlaists. negribu brīvprātīgo, negribu komūnas, negribu neko to. gribu būt un iet, un redzēt, un piedzīvot. negribu naktis pilsētā, gribu naktis zvaigznēs, gribu ienirt un neiznirt. ūdeņi pludo pāri augumiem, garas kleitas un mati, tumši zils un maģija. vājprāts, cik neizaugusi un šeit nepiederoša. smīklīgi. gribu tevi paņemt aiz rokas un mesties tur visur. ienirt neiznirt. zinkā, tās mūžīgās galējības, ja. mīļā māsa distonija mani nogalinās - nenormāli jācīnās par elpu. jāatsāk meditēt laikam. vai arī jābeidz domāt. vai arī jābeidz sevi plēst un vienkārši, aizmirstot apstākļus un šeit nepieciešamo domāšanu, nozust. nenormāli patīk ūdeņi. ezeros stāvēt dūņās vai ļaut ūdenszālēm sapīt kājas. nenormāli garlaiko un biedē cilvēki. liekas tik nereāla visa mana ikdiena. liekas, ka dzīvoju tikai esot vientanē, dzīvojoties savā galvā. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}