*
Tajā mans eņģelis {X} bija nonācis smagā avārijā, laikam kaut kādā drīzāk rūpnīcas agregātā. To es izlasīju kaut kur internetā, bet nekur nebija nekādas tālākas informācijas - vai izdzīvoja, ja jā, tad cik briesmīgi traumēts ir. Es meklēju papildus informāciju, bet visur bija tikai tā informācija, ka tāds gadījums ir bijis, bet nekas vairāk. Es meklēju pat visādās mazās vietnītēs, nekur nekā. Rakstīju jautājumus internetā, bet visi atbildēja ļoti miglaini, ka viņam ir slikti, ļoti slikti, bet nekādas skaidrības.
Kaut kur pa vidu man bija jāiet pirmo dienu jaunā darbā kaut kādā veikalā. Tur bija pilns ar jaukām cacblondīnītēm, bet man nebija vēlmes ar viņām dalīties. Es ik pa laikam šmaucu pie datora, viņas mani pieķēra, bet smējās, ka man laikam pielūdzējs FB.
Visā šajā moku laikā mani piemeklēja ļoti interesantas sajūtas, kurās izjutu spēcīgu saikni ar {X}. Nesen lasīju grāmatu, kurā bija spoks, kas sekoja savam dvīnim. Jutos tā, it kā būtu šāds zīdainībā miris dvīnis, kas mēģina piekļūt savam izdzīvojušajam brālim, bet atklāj, ka tas ir uz nāves gultas. Jūtu spēcīgu sajūtu, ka esam saistīti. Ik pa laikam izjutu, ka mani pārņem Nāves enerģija. Biju šausmās un ciešanās, jo mani tik ļoti sāpināja, ka šo spēcīgo tuvības izjūtu atklāju tieši tad, kad viņš mirst. Reizē jutos laimīga, ka viņš ir saistīts ar mani.
*
Otrs sapnis bija detalizētāks un garāks.
Tajā es satiku vienu cilvēku, ko sauksim par Mariusu, jo viņš man atgādina šo manu mīļāko tēlu no vampīru mitoloģijas. Viņš teica, ka dodoties īpašā pasākumā jūras malā, kurā notiks enerģijas apmaiņas svētbrīdis un svētki. Tad Mariuss paskatījās uz mani ar tādu īpašu skatienu, kādu viņam dzīvē nekad neesmu novērojusi, un uzaicināja mani pievienoties. Tīri skatiena dēļ piekritu, lai gan man nebija ne jausmas, kas tas ir par pasākumu.
Bija vasara, dienas mainīja viena otru, bet nekad nebija diena. Vienmēr bija skaidra nakts ar zvaigznēm un ļoti šauru Jauna Mēness sirpi.
Ieradāmies notikuma vietā, kaut kur Vidzemes krastā. Visu sapņa laiku notika kaut kādas problēmas ar transportiem, kaut kādas kavēšanās un nemiers, taču tās es vairāk neminēšu, jo tām nebija ne ar ko sakara.
Jūrmalas kāpās bija uzceltas kādas piecas vai sešas apaļas, gaiši sudrabainas teltis, tādas palielas, kur kādi desmit cilvēki var sasēsties aplī. Pa ceļam man nebija nekādas vēlmes runāt, viss bija tik tumšs, vilciens tik transilvānisks, cilvēki apkārt visi bija melnās drēbēs. Nezināju, kas nu būs. Telts bija pilna ar melnām segām un spilveniem, pie telts griestiem karājās spoži baltas, aukstas gaismas lampiņa.
Mariuss mani ieveda vienā no teltīm, kur jau sēdēja vairāki cilvēki aplī. Pieteica mani kā "draugu" un mēs apsēdāmies, tagad bijām septiņi. Un tad... notika kaut kas fantastisks visas nakts garumā. Mēs ieslēdzām kādu īpašu mūziku, ko sauca par "fonu", un tad notika kaut kādas enerģētiskas darbības, ko visi zināja, izņemot mani, bet es uzreiz spēju pieslēgties. Sadevāmies rokās aplī, notika klusa skandēšana čukstus, dažādas kustības, tika piesauktas kaut kādas enerģijas... un tad pār mums nolaidās "Tas, kas dod iespēju saplūst".
Lai gan es pazinu tikai Mariusu, pēkšņi pārējie pieci cilvēki kļuva neizsakāmi skaisti un tuvi. Kaut kas līdzīgs, kas man patiesībā piemīt zināmā mērā, ko Anna Raisa apraksta vampīru hronikās, kā vampīri redz cilvēkus. Kā neizsakāmi skaistas, ļoti individuālas būtnes. Visi sāka klusām sadoties rokās, skatīties cits citam acīs, pieskarties sejai, matiem... Kā atklājot brīnumu, kas ir katrs cilvēks.
Es jutos nedaudz nobjusies, un, lai gan jutu to pašu, ko viņi, tomēr es nebiju savējā. Mariuss bija aizņemts, glāstot pirkstus kādam skaistam (viņi visi pēkšņi bija skaisti) pusmūža vīrietim. Tad pie manis pienāca pavisam jauna, kādus 20 gadus veca meitene, un es pilnīgi pazudu viņas zilajās acīs. Viņa kautrīgi un liegi noglāstīja man vaigu, it kā es būtu smalks tauriņš, kurš var tikt savainots no pieskāriena. Es nedroši noglāstīju viņas gaišos matus... viņas pirksti savijās ar manējiem, un es izjutu dažādus tēlus no tā, kas viņa ir. Ne redzes, bet tīras apziņas tēlus. Kaut ko no bērnības, kaut ko no tagadnes, kaut ko no grāmatām, ko viņa ir lasījusi... Viņa pievirzījās nedaudz tuvāk, aplika otru roku man ap pleciem, un es jau izjutu citu tuvības līmeni. Personību, tās daļas, viņas noskaņas, viņas raksturīgākās izjūtas, viņas krāsas un garšas.
Man no mugurpuses kāds aplika roku ap vidukli un uzvirmoja pilnīgi citādākas izjūtas, kas nesajaucās, bet saskanēja ar blondās meitenes garšām. Paskatījos pār plecu, un manas acis satikās ar Mariusa acīm. No viņa plūda apziņas tēlu plūsma, kādu es nekad no viņa nebiju uztvērusi, kaut kas neticami dziļš, skaists, personīgs. Viņam uz pleca bija uzlicis galvu jau pieminētais pusmūža vīrietis, kurš pastiepa roku pret mani un noglāstīja man vaigu, paverot ceļu vēl vienai apziņas plūsmai.
Nekas nesajaucās, nekas nekam netraucēja, viss bija pilnīgā saskaņā un harmonijā. Blondā meitene attālinājās, lai pievienotos citiem, viņas vietu ieņēma kāda mana vecuma sarkanmataina sieviete. Viņa tuvojās daudz lēnāk, piesardzīgāk, ilgāk...
Un tā pagāja visa nakts. Visu laiku mainoties, tuvojoties un attālinoties, iepazīstot katru arvien vairāk un vairāk. Sekoja skūpsti uz pieres, matiem, rokām... Cieši apskāvieni, pieglaušanās, glāsti... Pēc tam arī skūpsti uz lūpām, kakla, bet nekad nekas nepārkāpa tādu īsti seksuālas saskares sarkano līniju, drēbes netika vilktas nost, taču tas viss bija neticami erotiski. Sākās draudzīgi, bet pārgāja pilnīgi orgasmiskā tuvībā ar visiem šiem cilvēkiem. Likās, ka dalāmies visā - miesā, dvēselē, garā, visos iespējamos līmeņos.
Kad nakts jau griezās uz otru pusi, sapratu, ka kaut kas mainās. Likās, ka mēs vairs ne tikai baudām cits citu, bet kaut ko meklējam. Visu laiku netika teikts neviens vārds, tāpēc es gandrīz zaudēju šo kopējo lauku, jo nesapratu, kas tagad notiek, ko mēs meklējam. Sajutu, ka mēs kaut ko meklējam, bet vairāk neko. Redzēju, ka vecākais vīrietis iziet no telts, satraucos, ka es nezinu, kad man būtu jāiet.
Tad Mariuss man iečukstēja ausī "paliec". Viens pēc otra viņi visi pazuda melnajā naktī aiz telts svētajām robežām, kamēr paliku viena ar Mariusu. Gulējām viens otram blakām, glāstījām viens otru. Man bija jau pilnīgi vienalga, vai man būtu kaut kur jāiet vai nē. Biju pazudusi viņā. Intensīvā Mariusa sajūta dedzināja, gandrīz koda, bet manī palika arvien mazāk kaut kā, kas nebūtu viņš, es biju gatava pilnīgi atteikties no savām robežām. Tomēr līdz tam nenonāca. Atskanēja citādāka mūzika, un viņš aicināja mani ārā no telts.
Izgājām ārā, tur jau pie jūras sēdēja liels pulks cilvēku. Redzēju, ka no katras telts iznāk divi cilvēki. Pievienojāmies pulkam, kas vēroja jūru. Tad visi kļuva lietišķāki. Sākās sarunas, tika runāts par braukšanu uz viesnīcu izgulēties, lai turpinātu nākamajā naktī. Visi bija tādi kā iegrimuši beidzot tikai sevī. Arī es jūtu, ka man gribas būt atkal sev, taču jutu arī spēcīgu saiti, kas mani saistīja ar Mariusu. Mani iesēdināja mikriņā, lai aizvestu uz viesnīcu. Es sēdēju blakus Mariusam un turēju viņa roku. Likās, ka tam, ka mēs palikām pēdējie, ir īpaša nozīme.
Viesnīcā man bija maza istabiņa, kur es tūliņ aizmigu, pamostoties tikai tad, kad mani modināja blondā meitene, sakot, ka jādodas.
Šoreiz Mariusa mana mikriņā nebija, mani iedalīja citā teltī, kur arī viņa nebija. Vienīgais cilvēks no iepriekšējās telts bija tā pati blondā meitene, kas bija pirmā man pieskārusies. Tagad jau es zināju, kas notiks, jo biju noskaidrojusi, ka notiks viss tāpat kā iepriekš trīs naktis pēc kārtas. Transportos un pie jūras visi runāja maz, bet viss, kas tika teikts, likās nozīmīgs. Arī man nebija nekādas vēlmes ne ko daudz jautāt, ne runāt. Bija pilnīgs miers un koncentrēšanās nākamajam cēlienam.
Šoreiz es jau visu zināju, zināju, kā viss sāksies un notiks. Vairāk izjutu, ka mums apkārt un mūsos iekšā ir kāds īpašs spēks, ko sauca "Tas, kas dod iespēju saplūst". Tas likās kaut kas ļoti pazīstams, bet tomēr ne līdz galam definējams vai zināms. Viss notika tikpat skaisti kā iepriekš. Man nemaz nepietrūka Mariusa, jo visi bija skaisti. Kad telti atstāja pirmais cilvēks, es jau jutu, ka man ir jāiet nākamajai, jo jutos pilna ar šo spēku. Iepriekš tas bija Mariuss, kas mani piepildīja, bet šoreiz biju savienojusies tieši ar "To, kas dod iespēju saplūst".
Apsēdos vēl mazajā pulciņā jūras malā un vēroju zvaigznes. Visā bariņā bija trīs citi pazīstami cilvēki. Redzēju arī Mariusu parādāmies no citas telts. Viņš apsēdās man blakus un saņēma manu roku. Atkal jutu tumši sarkanā krāsā iekrāsotu saikni ar viņu.
Atkal no katras telts iznāca pa pārim. Pēc tam devāmies gulēt, lai atgrieztos uz trešo raundu. Tas bija tāds pats, kā pārējie, bet neviena pazīstamā tur šoreiz nebija. Arī šoreiz pametu telti otrā. Mariuss jau bija priekšā, tāpat apsēdās man blakus un saņēma roku. Sarkanā saikne ar viņu bija kļuvusi pilnīgi pārņemoša. Jutos kā daļa no viņa, lai gan nebiju ar viņu komunicējusi.
Viņš man pačukstēja, ka katram esot iespēja kādu atrast un palikt pēdējam, bet nepaskaidroja, ko tas nozīmē. Tad mēs braucām mājās un neko nerunājām. Bija tāda sajūta, ka par to nav jārunā...