Man ir tādi dvēseļu radinieki - cilvēki, ar kuriem saista tādas interesantas saites. Tādas, kas neliek pat sarunāties ikdienā, faktiski nepieprasa pat biežas tikšanās - galvenais - apziņu - tas cilvēks ir tuvumā. Tie ir cilvēki, kuriem pietiek ar skatienu, lai sarunātos. Cilvēki, no kuriem es nevaru noslēpt pat to, ko domāju - viņi jūt mani, manu garastāvokli un attieksmi, manas patiesās vēlmes, kuras apslēptas zem ikdienas uzvedības vai vienkārši šova elementiem. Jo tuvāk ikdienā un biežāk satikti šie cilvēki ir, jo mierīgāka sirds. Patiesībā jau varu samierināties arī ar retām tikšanās reizēm - galvenais - zināt, kur viņi ir un ka viņi ir tuvumā. Viens tāds ilgu laiku bija prom. Pāreiz reižu gadā pamanīt viņu on-line bija dienas prieks. Pirms pāris gadiem viņš atgriezās LV, protams, ka tikšanās biežums no tā nemainījās, bet tam nebija nozīmes - es zināju, ka šis cilvēks ir tepat, pavisam netālu. Šodien es uzzināju - viņš nopircis vienvirziena biļeti uz Dienvidameriku. Jau mēnesi mani pavada tā dīvainā Skumja/Ilga. Un tieši šī pēdējā mēneša laikā man nācies uz ilgu laiku atvadīties no vairākiem dvēseļu radiniekiem. Tieši tagad, kad man viņi būtu visvairāk vajadzīgi. Viņš izdzīvo vienu no maniem lielākajiem sapņiem. Viena liela daļa manis grib vienkārši sapakot mugursomu un nopirkt vienvirziena biļeti uz Dienvidameriku/Himalajiem/Spāniju...vien
alga uz kurieni, bet doties ceļā. Paša ceļa dēļ, ne galamērķa. Bet man cits ceļš pagaidām ejams. Tepat. Pagaidām...
Laimīgu ceļu, mans draugs!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}