ne tikai tā. -

nu tā. tagad tas ir arī pārrauts kaut kādā muļķīgā sociālajā tīklā. un cik muļķīgi ir tas, ka mana tizluma dēļ, to pat nesanāca noslēpt. bet varbūt tā pat ir labāk, visi tie cilvēki, kuriem tik ļoti patīk bāzt degunus citu dzīvēs, tincināt, taujāt, izprašņāt, varbūt viņi zinās un izbeigs. uz jautājumiem, ja tādi būs, man nav jāatbild. līdz šim esmu izlīdzējusies ar pasmaidīšanu. bet vispār ir tā, ka es nesaprotu, kā. nu kā jau pa viļņiem. tad es esmu augšā, šļūcu uz priekšu ar platu smaidu sejā, bet tad vienā brīdī triecos ar to pašu smaidu ūdenī, sarijos sāļu un sprauslājot cenšos izkārpīties atkal uz augšpusi. drīz būs pagājušas divas nedēļas. aiztipinājušas tādiem lēniem solīšiem, neskatoties atpakaļ. laiks ir nepielūdzams, toties dziedinošs. es nezinu, kā būs, es nezinu, kas būs. es zinu tikai to, ka ir un būs citādāk. jāmācās nostāties uz kājām, neviens vairs to roku man neturēs. jāmācās neaižmiegt acis ik katru brīdi, kad negribas kaut ko no pasaules redzēt, jāiemācās pieņemt viss tāds, kāds tas ir. un pats galvenais - jāiemācās pieņemt sevi. jo tagad man vienai jāiedrošina sevi virzīties uz priekšu, neviens cits vairs negrūdīs ārā no gultas, neteiks, kas jādara. tagad tikai es. es pati.