Kemune

šodien autobusā iekāpa kāds vīrs, nu tāds pusnodzēries vīrs uz septiņdesmit, kaut ko pie sevis runāja, bet es jutu, ka viņš ir bijis kaut kas, jūtama bija uzmanība pret vārdu un domu, viņš pie sevis kaut ko sprieda, lai gan bija iereibis. sniedza tantei naudu ar tekstu 'vi toļko ņe boiķes, ja normaļnij mužik'. es stāvēju turpat blakus un pēc brīža viņš sāka runāt manā virzienā. teica, ka esot palicis viens pats, sieva un dēls nomiruši, tagad jādzīvo no 80 ls pensijas. tad klusu čukstēja - 'jūs tikai nevienam nesakiet, bet nahrena ja takoj komu-to nužen'. tomēr viņā bija kaut kāds spīts un humors vēl palicis. izrādījās beigās, ka viņš ir kādas avīzes redaktors bijis padomju laikā. runāja sākumā ar mani krieviski, tad teica, ka zina mirušu valodu, pateica dažus latīņu teicienus un kļuva ļoti satraukts, kad uzzināja, ka es tos saprotu. tad viņš pārgāja uz latviešu valodu.
visas sarunas gaitā vienīgie vārdi, ko es teicu, bija 'atvainojiet, man tagad jāizkāpj', bet tā bija lieliska saruna.