La nausée
« previous entry | next entry »
Nov. 27th, 2021 | 12:19 am
mood: riebums nelabums rezignācija
Vēl mazliet, un mans riebums būs sasniedzis, ja ne zenītu, tad pietiekami lielu intensitāti, lai es apstātos; es runāju, protams, par riebumu pret sviesta cibu (nevienu konkrēti! jebšu katrs, kurš iedrošinās sūdzēties par Latest Posts kvalitāti manās acīs automātiski kļūst resns & should check one's effin privilege & eff off nicely), to, kā šis portāls man pēdējā laikā (2021. gadā vispār) liek justies un cik maz gandarījuma sniedz. Gandarījums turpinās vidēji 10 minūtes pēc puksta, bet pēc tam domas ir jau vai nu citur, vai nākas pārslēgties uz aktīvu karošanu/aktīvu ignorēšanu/pasīvu rezignāciju, jo pozitīvs fīdbeks reāli zaudē orkiem vienos vārtos un vispār nerodas iespaids, ka tev te ir vairāk par uz pusotras rokas pirkstiem saskaitāmu draugu, jebšu piedraugoti ir 70.
Rezignācija ir vārds, ko iemācījos no Hederas to 3 rudens mēnešu laikā pirms 10 gadiem, un jāteic, ka tas ir viens lielisks vārds, par ko nebija arī šaubu pirms 10 gadiem, lai aprakstītu stāvokli, kurā tevi agrāk vai vēlāk noved tas pasaulīgais, kas patiesībā nav domāts tev. Tas, par ko uzdodot sev jautājumu: Vai tev to vajag? atbilde ir: Ne pārāk.
Vakarnakt tajā nelabumā peldējos pārāk ilgi, tik, ka sajutos kā tāds barons Harkonens tajā melnajā dūņu vannā jaunajā Kāpā; ejot gulēt, jau šķebināja no tā, ka tik daudz un bezjēdzīgi ir nācies domāt par to tārpu Krišjāni vai par tiem smieklīgajiem, resnajiem inceļu tehnokrātiem, it kā pasaulē nebūtu interesantāku lietu par ko domāt. Tad jau labāk nopirkt Go3 abonementu uz mēnesi, līdz Z-svētkiem noskatīties šāgada Lauku Sētu un gulēt mierīgi. Bve
Pamanīju, ka līdzīgs nelabums pēcpandēmijas laikā mani pārņem ikreiz pēc mazliet ilgākas nekā nepieciešams komunikācijas ar nepazīstamiem cilvēkiem, kā, piemēram, ar to priecīgo kristieti 18. novembra vakarā vai Brāļu kapu sargu, ar kuru tērzējām par suņiem un narkomāniem, kas te nākot lietot, pie Mūžīgās uguns. Tas noteikti ir viens introvertu krusts, bet, jo šī komunikācija šķiet nekaitīgāka un pozitīvāka, jo pretīgāk es pēc tam jūtos; man vienam ar sevi pāris minūtes ir īslaicīgas mentālas paģiras, teju instinktīvi gribas spļaudīties, teatrāli vemstīties vai vismaz nolamāties.
Vai tie būtu tie dēmoni? Nē, tā ir emocionāli kognitīvā disonanse. Tā man nekad nav pēc runāšanas ar pazīstamiem cilvēkiem, pavisam neatkarīgi no manas attieksmes pret tiem, tad, ja ir zināms, ka man ar šiem cilvēkiem būs kaut kāda darīšana nākotnē. Jo tad tas ir jēgpilni, bet padziļināta komunikācija ar random svešiniekiem pēcpandēmijas periodā... no, nē, why, tā laikam man būs no-go zone, jo, cik esmu novērojis, šo nelabumu nejūtu tikai tad, ja ir notikusi konfrontācija un esmu atdzēries lobsteru serotonīna.
Domājot par to, kāpēc nereti esmu spējīgs uz spīdošu pašsabotāžu, kas beigās noved pie visā visumā apsveicamiem rezultātiem, sapratu, ka to pašu ar sevi nemitīgi dara cilvēce – ar katastrofālām blaknēm, bet vienmēr pozitīvu iznākumu, lai ko arī gvelztu pesimisti un atpakaļrāpuļi. Patiesībā visvairāk parodijkontu cibā ir par mani, jo tādi taču ir pilnīgi visi baudas parodijkonti. Dombravai ir taisnība par rūgtumu, Zazim par to, ka tas ilgi neturpināsies (prognozēju, ka 2022. gadā jūs pārsvarā izklaidēs Parets un Boriss), jo es, goda vārds, apzinos, ka man vajadzētu izmantot savu pieslēgumu logosam produktīvāk. Nevis tā, ka vienu brīdi skaļā balsī smejos pats par saviem jokiem, bet nākamajā esmu viegli aizkaitināms vai pat agresīvs realitātē tikai tāpēc, ka tobrīd paralēli pārmācu kaut kādus zemcilvēkus onlainā. Smieklīgi taču tas viss. Bet es klausu interneta tētim JBP, un man jau sen ir plāns. Wait for it
p.s. šovakar/šonakt jau 50+ sms no khosmos & it's happening as we speak; visu izlasīt nav iespējams, taču phz esot viņu izvarojis, bet cibā neejot vairs vispār nekad ne par ko un nekādos apstākļos, jo smaga trauma pēc tā parodijkonta, par kuru policijā esot iesniegums (es viņai ticu :) un kurš, goda vārds, nav mans
Rezignācija ir vārds, ko iemācījos no Hederas to 3 rudens mēnešu laikā pirms 10 gadiem, un jāteic, ka tas ir viens lielisks vārds, par ko nebija arī šaubu pirms 10 gadiem, lai aprakstītu stāvokli, kurā tevi agrāk vai vēlāk noved tas pasaulīgais, kas patiesībā nav domāts tev. Tas, par ko uzdodot sev jautājumu: Vai tev to vajag? atbilde ir: Ne pārāk.
Vakarnakt tajā nelabumā peldējos pārāk ilgi, tik, ka sajutos kā tāds barons Harkonens tajā melnajā dūņu vannā jaunajā Kāpā; ejot gulēt, jau šķebināja no tā, ka tik daudz un bezjēdzīgi ir nācies domāt par to tārpu Krišjāni vai par tiem smieklīgajiem, resnajiem inceļu tehnokrātiem, it kā pasaulē nebūtu interesantāku lietu par ko domāt. Tad jau labāk nopirkt Go3 abonementu uz mēnesi, līdz Z-svētkiem noskatīties šāgada Lauku Sētu un gulēt mierīgi. Bve
Pamanīju, ka līdzīgs nelabums pēcpandēmijas laikā mani pārņem ikreiz pēc mazliet ilgākas nekā nepieciešams komunikācijas ar nepazīstamiem cilvēkiem, kā, piemēram, ar to priecīgo kristieti 18. novembra vakarā vai Brāļu kapu sargu, ar kuru tērzējām par suņiem un narkomāniem, kas te nākot lietot, pie Mūžīgās uguns. Tas noteikti ir viens introvertu krusts, bet, jo šī komunikācija šķiet nekaitīgāka un pozitīvāka, jo pretīgāk es pēc tam jūtos; man vienam ar sevi pāris minūtes ir īslaicīgas mentālas paģiras, teju instinktīvi gribas spļaudīties, teatrāli vemstīties vai vismaz nolamāties.
Vai tie būtu tie dēmoni? Nē, tā ir emocionāli kognitīvā disonanse. Tā man nekad nav pēc runāšanas ar pazīstamiem cilvēkiem, pavisam neatkarīgi no manas attieksmes pret tiem, tad, ja ir zināms, ka man ar šiem cilvēkiem būs kaut kāda darīšana nākotnē. Jo tad tas ir jēgpilni, bet padziļināta komunikācija ar random svešiniekiem pēcpandēmijas periodā... no, nē, why, tā laikam man būs no-go zone, jo, cik esmu novērojis, šo nelabumu nejūtu tikai tad, ja ir notikusi konfrontācija un esmu atdzēries lobsteru serotonīna.
Domājot par to, kāpēc nereti esmu spējīgs uz spīdošu pašsabotāžu, kas beigās noved pie visā visumā apsveicamiem rezultātiem, sapratu, ka to pašu ar sevi nemitīgi dara cilvēce – ar katastrofālām blaknēm, bet vienmēr pozitīvu iznākumu, lai ko arī gvelztu pesimisti un atpakaļrāpuļi. Patiesībā visvairāk parodijkontu cibā ir par mani, jo tādi taču ir pilnīgi visi baudas parodijkonti. Dombravai ir taisnība par rūgtumu, Zazim par to, ka tas ilgi neturpināsies (prognozēju, ka 2022. gadā jūs pārsvarā izklaidēs Parets un Boriss), jo es, goda vārds, apzinos, ka man vajadzētu izmantot savu pieslēgumu logosam produktīvāk. Nevis tā, ka vienu brīdi skaļā balsī smejos pats par saviem jokiem, bet nākamajā esmu viegli aizkaitināms vai pat agresīvs realitātē tikai tāpēc, ka tobrīd paralēli pārmācu kaut kādus zemcilvēkus onlainā. Smieklīgi taču tas viss. Bet es klausu interneta tētim JBP, un man jau sen ir plāns. Wait for it
p.s. šovakar/šonakt jau 50+ sms no khosmos & it's happening as we speak; visu izlasīt nav iespējams, taču phz esot viņu izvarojis, bet cibā neejot vairs vispār nekad ne par ko un nekādos apstākļos, jo smaga trauma pēc tā parodijkonta, par kuru policijā esot iesniegums (es viņai ticu :) un kurš, goda vārds, nav mans