diez, vai tas ir twilight iespaids, vai arī manā galvā patiešām šobrīd kaut kas top un pēc kāda brīža es to beidzot izdabūšu ārā, bet..
es atkal sapnī biju stāvoklī, tikai šoreiz man tas bērns arī piedzima.

tā bija ļoti savāda pilsēta ar krāainām, galvenokārt apaļām mājiņām. un es sava bērna sakarā biju pie kaut kādas sievietes, kurai bija īpašas dzemdību telpas vai kā nu to suac, sarunāju sev istabiņu uz pulksten sešiem, bet tad man bija jāiet dziedāt uz koncertu un es atgriezos tikai ap deviņiem, bet nu galu galā tā sieviete piešķīra man istabiņu un tā. neatceros, kā īsti tas bērna dzimšanas process notika, nešķiet, ka tur būtu bijis kas īpašs, bet tas bērniņš bija ļoti mazs un tāds patīkams. nu, un tad es atceros, ka man bija jāiet ciemos pie savas māsīcas ināras, tāpēc es bērnu atstāju mājās, jo viņš šķita gana prātīgs un mierīgs. un, protams, ciemos tā mana māsīca uzminēja, ka man ir piedzimis bērns, jo iepriekšējā dienā es esot izskatījusies galīgi pelēka, bet tad tāda priecīga.. viņa gan neuzminēja, ka tas bērns ir piedzimis tikai vakar. es biju ļoti neapmierināta ar to, ka viņa un visi tie citļaudis uzzināja, jo tad viņi gribēja runāt tikai un vienīgi par to bērnu... bet tas bērns trīs dienu vecumā mācēja skriet, tas bija lieliski - viņš bija tāds ļoti, ļoti maziņš, bet kājiņas kustināja traki ātri un skrēja un leca man virsū. vēl tai sapnī figurēja braukšana ar mašīnām pa tādiem maziem celiņiem lielos ātrumos, bet man šķiet, ka tas bija vēl pirms man tas bērns piedzima, bet nu jau vairs netaceros. atceros, ka tās dzemdību pieņemšanas telpas bija tādas bvriesmīgi tumšas, drūmas un pagrabīgas, un tur bija liela gulta ar melnu pārklāju. un vēl kāds man taisīja dzīvoklim durvis un piedāvāja ierīkot ne tikai atslēgu, bet arī krampīti. un vēl kādam bija pavisam nesens bērns, meitene, bet tas bija divreiz lielāks par manējo, garaks un tā. humm, bet tas bija tāds diezgan priecīgs sapnis.